Review:RISINGTIDEFALLINGSTAR” by Philip Hoare

Philip Hoare has written many books, but this is his third about the watery side of the world. He is deadly in love with the sea and its creatures, including poets and artists.

Each writer has a timbre. It vibrates, when we read, and in an instant a unique world appears. Unmistakable as a voice of a close one. I like to be in the world of Philip Hoare. To listen to him, while picking up words with a licked finger. You never know, maybe those are breadcrumbs, lined up by an evil witch, and you will end up nowhere. But without trusting the writer, it is impossible to read. Philip Hoare takes my hand and I let him to lead.

In “RISINGTIDEFALLINGSTAR”, book by a British writer Philip Hoare, the words of the title are fused together as well as persons, times and events. When you read, you can’t help falling in water like falling in love. Each morning just before the sunrise Philip Hoare goes swimming. Even if it’s pitch dark, even if it’s freezing. Even when scared.

Cultural layers, as in a layered cake, are nourished with autobiographical moments like drops of booze. Haze of the sea. Lots of people drown in this book: Virginia Woolf, Sylvia Plath, Percy Bysshe Shelley; Jack London tried. Lots of swimming too. Lord Byron, for example, could forget about obesity and his crippled leg when in water. He finally felt at ease.

Philip Hoare has a habit of stumbling upon stranded bodies of animals and birds. He buried (or planted) a skull of a deer in his garden, so its antlers would be visible like a strange tree. Maybe a new deer could grow… He lay down next to a stranded dead dolphin and curiously slipped his fingers in dolphin’s vagina. Just to check… to be sure. The pair of eyes which see and describe the beautiful sea birds are the sensitive eyes of love. But his heart belongs to whales.

Book is also an amazing love letter to David Bowie, a man who fell on earth and fell in water. Never mentioning his name, but the reader has no doubt. When Bowie left our earth, Philip Hoare wrote each morning his name in sand and let the waves wash it away. The sea has no time. Lord Byron wrote about azure brow of the ocean on which time could write no wrinkle.

“RISINGTIDEFALLINGSTAR” is full of life. Maybe because death is ever-present on its pages. Just like the sea itself, brutal and beautiful, so full of paradoxes. Sea doesn’t care, but at the same time – it’s the pumping heart of our planet, the source of life. If there would be no sea, we would have to find it. Even if it would mean to fall from the sky with a pair of wax wings.

“RISINGTIDEFALLINGSTAR”, Philip Hoare, Fourth Estate, 2017

bbooks_risingtidefallingstar

Britu rakstnieka Filipa Hora grāmatā kopā saplūdis ne tikai nosaukums un nodaļu virsraksti, bet arī laiki, cilvēki, notikumi. Šī ir jau trešā grāmata, kuru autors velta jūrai.

Filipam Horam jūra nāvīgi patīk. Katru rītu pirms saullēkta viņš iet peldēt. Pat ja piķa melna nakts, pat ja sals. Pat ja bail.

Katram rakstniekam ir tembrs, kas vibrē, kad lasām grāmatu, un mirklī rodas īpaša pasaule. Ne ar ko nesajaucama kā tuva cilvēka balss. Man patīk būt Filipa Hora pasaulē. Dzirdēt viņu, no lapas ar slapju pirkstu uzlasot vārdus un liekot tos uz mēles. Nekad jau nevar zināt, varbūt tās ir raganas rindotas drupačas, kas ievedīs sprukās. Bet bez uzticības rakstniekam lasīt nav iespējams. Dodu Filipam Horam roku, lai ved.

Kultūrslānis, biezs kā kūkas gabals, grāmatā tiek atjaukts ar autora stāstiem par savu dzīvi. Visu uzrakstīto tas sasūcina kopā kā malks sīvā. Jūras apmātība, grāmatā ļoti daudzi slīkst: Virdžīnija Vulfa, Silvija Plāta, Persijs Bišs Šellijs; Džeks Londons mēģināja. Ļoti daudzi arī peld. Lords Bairons, piemēram, ūdenī vairs nejuta ne lieko svaru, ne kroplo kāju un jutās paglābts.

Filipam Horam ir niķis uzdurties no jūras izskalotu putnu un zvēru līķiem. Brieža ragu žuburu ar visu galvaskausu viņš iestādīja savā dārzā. Varbūt izaug jauns… Izskalotam beigtam delfīnam Hors nogūlās līdzās un nevilšus ieslidināja pirkstus tā vagīnā. It kā lai pārbaudītu. Acis, ar kādām viņš redz un apraksta jūras putnus, kā lidojošus, tā atrastus, ir mīlestības acis. Bet sirds pieder vaļiem.

Autors fantastiskā veidā atzīstas mīlestībā arī Deividam Bovijam, cilvēkam, kurš nokrita uz zemes, iekrītot ūdenī. Ne reizi grāmatā nepieminot viņa vārdu, bet lasītājam šaubu nav. Kad Bovijs zemi pameta, Filips Hors ik rītu rakstīja viņa vārdu smiltīs, ļaujot vilnim burtus noskalot. Jūrai laiks neeksistē. Lords Bairons dzejoja par okeāna azūro seju, kurā laiks nespēj ievilkt nevienu grumbu.

Punkts kartē, kur stāsti atduras, ir Keipkodas pussala Masačūsetā. Vieta, kur Amerika izbeidzas. Vasarnīcas te slējuši un joprojām slej daudzi rakstnieki un mākslinieki, savulaik arī Marks Rotko. Kad vasara cauri, pludmale kļūst savvaļa, bet okeāns traks. To diendienā glezno Pat de Groot, 87 gadus veca gleznotāja, kas nodarbojas ar jogu, kāpās sauļojas kaila un jūrai baisi tuvajā mājā uz laiku izmitina radošus cilvēkus. Arī Filipu Horu, kurš te atgriežas jau gadu gadiem un grāmatu veltījis viņai.

“RISINGTIDEFALLINGSTAR” ir ļoti dzīva grāmata. Varbūt tālab, ka te tik bieži pieminēta nāve. Tik atbilstoši paradoksālajai jūrai, skaistai un brutālai, kurai cilvēks ir pie vienas vietas. Vienlaikus – tieši jūra ir planētas pulsējošā sirds, neizsmeļams dzīvības avots. Ja jūras vairs nebūtu, mums nāktos to atrast. Kaut vai krītot no gaisa ar vaska spārniem.

“RISINGTIDEFALLINGSTAR”, Philip Hoare, Fourth Estate, 2017