Review: “The Sing of The Shore” by Lucy Wood

Sea has many seams. Sunny for surfers, relentless for sailors, romantic for lovers and endlessly melancholic. Sea is also full of secrets, myths and ghosts, and this is the shelf where you can find Lucy Wood’s book of 13 stories.

Summer tourists love Cornwall, the Southwest tip of England, where land meets Atlantic Ocean, but when the season is over, it becomes cold and grey. Wet coats, old caravans and untended children. Soaked locals wander around the haunted landscape.

Lucy Wood is a British writer from Cornwall. “The Sing of the Shore” is her third book. The sing of the shore is a phrase in Cornish, used by local sea goers. It is the sound made by waves, breaking against the shore and thus giving the experienced fishermen an indication, where they are, when fog or darkness make land invisible.

To find a landmark is a silent wish of all the book’s characters. They are haunted by ghosts of the past, unfulfilled dreams and unexplainable phenomena.

Teens haunt empty holiday houses, brake in and act like a happy family. Mary and Vincent start to live in a dream house by the sea, but soon the beautiful view is haunted by stranded plastic waste. The couple slowly moves into despair, but the dystopia seems disgustingly plausible. A young man is floating through life, when suddenly his mind is haunted by buried treasure. Somewhere in that sea cave, where you can get in a very low tide, but will he manage to return on time? The buried cables under the sea haunt the ears with a strange white noise.

Intriguing, scary and damp. I wanted to get through this book as fast as possible, without looking over my shoulder. But when I closed it, all I wanted was to bruise my knee as a kid or to feel the sand between my teeth. How is it possible for a book, full of ghosts, to create such a raw and honest world?

Each story plays with form and reader’s perception. It seemed, a girl is talking, but it turns out to be a boy. It seemed, they all are grownups, when suddenly the last milk tooth is loose, and she puts it back with the tip of her tongue. One story ends where it started. Another melts together past and present, and you are left wondering, if siblings got lost in underground caves now or when they were kids?

Story about a dad, obsessed surfer, haunted by waves, seems as a tribute to Virginia Woolf’s book “The Waves”. Monologue floats through the decades just like in Woolf’s novel, and the soliloquy is interrupted only by the descriptions of the sea and waves. Cornwall is the place where Woolf spent her childhood summers and she kept returning there in her writing.

Sea is ever present, also in lives of Lucy Wood’s characters. Nothing is permanent, nothing is stable but if it seems so, you are probably stuck on a sand bank.

“The Sing of The Shore” Lucy Wood, 4th Estate, 2018

bbbooks_TheSingOfTheShore

Jūrai ir vairākas faltes. Sērferu saulainā, jūrnieku nepielūdzamā, mīlnieku romantiskā un bezgalīgi melanholiskā. Jūra ir arī noslēpumaina, mītiska, spocīga, un tieši šajā plauktā gulstas Lusijas Vudas trīspadsmit stāstu krājums.

Vasarnieku iemīļotā Kornvela, Anglijas dienvidrietumu gals, kuru apskalo Atlantijas okeāns, nesezonas laikā top pelēka. Drēgnuma piesūcināti mēteļi, veci treileri un nepieskatīti bērni. Līdz kaulam izmirkuši vietējie klīst pa apsēstu ainavu.

Lusija Vuda ir britu rakstniece no Kornvelas. “The Sing of The Shore” ir viņas trešā grāmata. Vietējie vecie jūrnieki par “krasta dziesmu” saukuši skaņu, kāda rodas, viļņiem sitoties pret krasta smiltīm un akmeņiem. Krasta dziesma palīdz nepazust jūrā, ja zemi aizsedz migla vai nakts. Pēc orientieriem ilgojas visi stāstu varoņi, pagātnes rēgu, nepiepildītu sapņu un neizskaidrojamu parādību vajāti.

Jaunieši ielaužas tukšās vasarnīcās un tēlo laimīgu ģimeni. Mērija un Vinsents dzīvo sapņu mājā pie jūras, līdz ainavu izbojā arvien no jauna izskalotas plastmasas pudeles, kas dzen izmisumā, un uzburtā distopija šķiet pretīgi ticama, bet jaunekli, kurš mētājas pa dzīvi, neatstāj doma par bagātībām. Tās esot apraktas alā, kur var nokļūt bēgumā, bet vai pagūs atgriezties? Vēl kādam džinkst ausīs zem jūras ieraktie kabeļi.

Izlasīju dažās dienās, jo uz priekšu dzina intriga, bailes un neizturamais drēgnums. Bet grāmatu aizverot, gribas nobrāzt celi kā bērnībā vai sajust zobos pludmales smiltis. Kā gan spoku stāsti var uzburt tik robusti patiesu pasauli?

Katrs stāsts ir eksperiments ar formu un lasītāja uztveri. Likās, ka stāstītāja ir meitene, bet izrādās zēns. Likās, ka varoņi ir pieauguši, līdz viens atklāj, ka viņam kustas pēdējais piena zobs, kuru iebīda atpakaļ ar mēli. Kāds stāsts beidzas tur, kur sākās, bet vēl citā laiks saplūst, un tu nesaproti, vai māsa un brālis pazemes alās pazuda tagad vai bērnībā?

Stāsts par tēvu sērferi šķiet kā atsauce uz Virdžīnijas Vulfas grāmatu “Viļņi”, kuru arī iedvesmoja Kornvela, Vulfas bērnības zeme: monologs līdzīgi viļņojas cauri dekādēm, un stāstījumu pārrauj vien jūras apraksti. Jūra vienmēr klātesoša, arī Lusijas Vudas grāmatas varoņu dzīvēs tā vai citādi.

Nekas nestāv uz vietas, un ja tomēr, tad visticamāk esi uz sēkļa.

“The Sing of The Shore” Lucy Wood, 4th Estate, 2018