Review: “The Rings of Saturn” by W.G. Sebald

Storm-tossed trees, sea swallowed houses, genocide, fairytale gardens, abundant herring hauls, stars and silkworms. There are books that you never truly leave, “The Rings of Saturn” is one of them.

Close to impossible to escape the dreamy landscape, that dwells among the pages; it has soaked into my skin and has become part of my thoughts. “The Rings of Saturn” by W.G. Sebald enchants.

Writer W.G. Sebald or rather his character with the same surname sets off to walk up the Suffolk coastline by the North Sea after completing a big job. Just like a dog, sniffing the wind, Sebald takes us on flights over time and space on every next step he makes. History of civilisation is mixed with descriptions of his walk, dreams with reality, an inhale of epochs with an exhale of loss. A thread of silk weaves throughout it all as a kiss from Ariadne.

Sebald’s language is captivating, you listen closely and cling to his back like a favourite rucksack. But stories gather together as a dense fog, so beautiful and alluring, you want to touch it, but fog is full of phantoms and may mislead you. Quotation marks are rare, Sebald’s monologues blend with the voices of others. Dashes are so strong, they seem almost illegal. Black and white xeroxed photos create an illusion that you can trust the written lines, but can you, really?

German writer W.G. Sebald was born and grew up in Bavarian Alps, but moved to England when 26 to teach at the University of Eastern England. He wrote his first book when he was 46 years old, letting himself to roam free on the pages, to run loose from the academic writing, and he became one of the most outstanding writers of our time. Chance to be nominated for the Nobel Prize in Literature, was crossed out by his tragic death. In 2001 W.G. Sebald had a heart attack while driving a car. He died aged 57, in zenith of his career.

In 1998 the English translation of “The Rings of Saturn” was published, and The New York Times wrote: “The book is like a dream you want to last forever.”

“The Rings of Saturn”, W.G. Sebald, 1995, translated by Michael Hulse, The Harvill Press, 1998

bbbooks_theringsofsaturn

Vētras izgāzti koki, jūras nograuztas pilsētas, genocīds, pasakaini dārzi, siļķu nozvejas, zvaigznes un zīdtārpiņi. Ir grāmatas, no kurām tu tā arī laukā vairs netiec. Uzburtā ainava iesūcas ādā un kļūst par daļu no domām.

Es joprojām daļēji klīstu tur klajumā starp garumgarajiem teikumiem, kurus lasot, stāstītāja balss ieveda īpatnā tunelī, likās, levitēju virs lapām. Tā gadās reti, grāmata ir ne tikai laba, bet arī ārkārtīgi dīvaina, reizē intīma un baisa. Melanholiskais valsis ar Zēbaldu, un melodija ir lipīga.

Rakstnieks V.G. Zēbalds jeb viņa radītais tēls ar tādu pašu uzvārdu pēc liela darba pabeigšanas nolemj izvēdināt galvu un dodas pārgājienā pa Austrumanglijas piekrasti Sufolkā, kuru apskalo Ziemeļjūra. Ik uz soļa, kā sunim ostot gaisu, autors lasītāju aizved pārlidojumos laikā un telpā. Civilizācijas vēsture mijas ar gājiena aprakstiem, sapņi ar realitāti, laikmeta ieelpa ar zūdības izelpu, bet cauri kā noslēpums vijas zīds.

Zēbalda valoda ir aizraujoša, tieši tāpēc tu klausies un piekļaujies kā mugursoma. Taču izstāstītais ir tumīga migla, pasakaini skaista, vilinoša, to gribas pataustīt kā mākoni. Bet migla pinas pa kājām, noved no takas, rada māņus. Brīžiem saplūst autora teiktais ar citu stāstīto, pēdiņu nav gandrīz nekad, bet domu zīmes Zēbalda rokās top nelegāli spēcīgas. Turklāt melnbaltie graudainie attēli rada ilūziju, ka tam visam var ticēt, bet vai var? Kam var?

Vācu rakstnieks V.G. Zēbalds piedzima un uzauga Bavārijas Alpos, bet 26 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi Anglijā, kur pasniedza Austrumanglijas Universitātē. Pirmo grāmatu viņš sarakstīja 46 gadu vecumā, uz lapām atļaujoties pilnīgu brīvību no akadēmiskās vides un kļūstot par vienu no mūsdienu izcilākajiem autoriem. Iespējai kļūt par Nobela prēmijas laureātu strīpu pārvilka traģiskā avārija. 2001. gadā Zēbaldu pie stūres ķēra sirdstrieka un viņš nositās, būdams 57 gadus vecs un slavas zenītā.

Kad 1998. gadā iznāk “Saturna gredzenu” angļu tulkojums, “New York Times” raksta: “Grāmata ir kā sapnis, un tu gribi, lai tas nekad nebeidzas.” Ir teorija, ka Saturnam reiz bijis milzīgs Mēness, kas pienācis par tuvu. Saturna gravitācija to sarāvusi gabalos, visriņķī izkaisot drupaču gredzenus, kurus tāpati gravitāte notur līdzās.

“The Rings of Saturn”, W.G. Sebald, 1995, translated by Michael Hulse, The Harvill Press, 1998