Review: “The Seas” by Samantha Hunt

“Fuck the dry land. I am a mermaid,” she says in one of the first pages. Narrator is a 19-year-old girl, a protagonist with a witty tomboy’s voice, living in a remote, alcoholic seaside town in North America.

Girl lives with her mum, who longs for New York, for the life she didn’t have, and with her grandfather, a typesetter who works on a dictionary and floods girl’s mind with strange words and phrases. Her dad has disappeared eleven years ago, and the girl is convinced, he has returned to the ocean. “You come from the water,” dad has told her, so she starts to believe that she is a mermaid, and soaks in her bathtub for hours. Girl is in love with an older man (her feelings are so intensive, she even imagines one night giving birth to his head). His name is Jude, and he is returned from Iraq as a distracted man. Is it possible for a mermaid to be with a mortal man? In the middle of the book Jude melts and becomes a puddle of water (and she drinks it up), the girl is accused of murder, sent to jail, but someone helps her to get out, leaving wet footprints for her to follow.

The Seas is a debut novel, written by American writer Samantha Hunt. It was published in 2004, and has been reissued many times, including last year. Dave Eggers, author of Where the Wild Things Are, has said about The Seas “One of the most distinctive and unforgettable voices I’ve read in years,” and I couldn’t agree more. Plot and lines bend in my hands; unpredictable, loaded, flooded. You become an alert reader. The pages start to drip, so wonderfully wet is this book.

When the girl brakes out of jail and goes with her mum to the ocean to swim in the big waves, water is made out of words and phrases, “I pick out laughing and throw it at her”, and my imagination tickles.

Samantha Hunt. The Seas. Picador, 2004. Corsair, 2018

“Piedrāzt sauszemi. Būšu nāra,” vienā no grāmatas pirmajām lappusēm saka viņa, galvenā varone un grāmatas balss pirmajā personā. Balss, ar kuru ātri saaudz; trāpīga, puiciska, jauneklīga, asprātīga.

Viņa ir jauna meitene, kura dzīvo piejūras mazpilsētā Ziemeļamerikā. No izolētās mazpilsētas neviens tā īsti prom netiek, un lielākā daļa iedzīvotāju mirkst alkoholismā. Meitene dzīvo ar mammu, kura ilgojas pēc nerealizētās dzīves Ņujorkā, un vectēvu, kurš ir burtlicis un savā istabā liek kopā vārdnīcu, appludinot pusaudža prātu ar dīvainiem vārdiem un frāzēm. Tētis meitenei ir bezvēsts pazudis jau vienpadsmit gadus. Viņa ir pārliecināta, ka viņš ir atgriezies okeānā. Bērnībā tētis viņai teica, “tu nāc no ūdens,” un meitene no jauna sāk ticēt, ka ir nāra, un ilgi gremdējas vannā, kur jūtas vislabāk. Viņa ir iemīlējusies vecākā vīrietī (tik ļoti, ka reiz naktī iztēlojas, ka dzemdē viņa galvu), tas ir kaimiņš Džūda, kurš no Irākas kara ir atgriezies citādāks. Bet vai nāra var būt kopā ar mirstīgo cilvēku? Kad grāmatas vidū vīrietis burtiski iztek un pārvēršas peļķē (kuru viņa izdzer), meitene tiek apsūdzēta slepkavībā un nonāk cietumā, no kura viņu kāds izglābj, atstājot aiz sevis vien slapjas pēdas.

“The Seas” ir amerikāņu rakstnieces Samantas Hantas debijas novele, kas iznāca 2004. gadā, bet līdz šim ir vairākkārt pārizdota, arī pērn. Recenzijās rakstīts, ka tā ir balss, kuru vispār nevar aizmirst, ka grāmata ir uzrakstīta oriģināli, un tas tā tiešām ir. Lasot ir sajūta, ka teksts ir pilns pagriezienu, un tu nezini, kas aiz katra stūra būs. Neviena lieka vārda, nekā vienmuļa vai paredzama. Ir arī gandrīz tukšs atvērums ar vienu vārdu katrā lappusē “gaidi”.

Kad grāmatas izskaņā no cietuma jau laukā tikusī meitene ir kopā ar mammu okeāna krastā un abas metas peldēt lielajos viļņos, jo tepat kaut kur ir jābūt tētim, ūdeni veido vārdi un frāzes, “pāri vilnim noķeru “smiešanās” un metu ar to mammai”, un un tava iztēle burtiski kut.

Samantha Hunt. The Seas. Picador, 2004. Corsair, 2018