Jūrmalas stāsti: Aspazijas mājas tālskatis

Ilustrācija: Anna Iltnere

Jau kopš vasaras, kad biju uzkāpusi Aspazijas mājas otrā stāva verandā kopā ar saviem puikām, zelta tālskatis uz trijkāja, pa kura aci starp pretējām mājām varēju saskatīt jūras horizontu, mani bija pilnībā pārņēmis. “Cik romantiski!” toreiz nodomāju un iztēlojos Aspaziju, ievērojamo latviešu dzejnieci, kura te mita dzīves pēdējos desmit gadus, pieliecamies pie instrumenta acs un, svārkiem čaukstot, lūkojamies, kāda šodien ir jūra. Bet…

“Nē, tas nav Aspazijas tālskatis,” mani pārlabo muzeja izglītojošā darba vadītāja Baiba Freimane, kad lietainā rudens pēcpusdienā viesojos te vēlreiz. “Tā ir daļa no Dd Studio veidotās interaktīvās muzeja ekspozījas,” viņa stāsta. Tālskatis šeit nolikts pirms dažiem gadiem, kad muzejs piedzīvoja fantastiski rūpīgu rekonstrukciju (tapates! elektrības vadi! vērts nesteigties un pamanīt ik detaļu). Smalkais instruments ir domāts mazajiem apmeklētājiem, kas neredz pāri māju jumtiem. Precīzi to pavēršot, bērni priekā ierauga Baltijas jūru. Garākam augumam jūra atklājas arī ar neapbruņotu aci.

Aspazijas māja atrodas Dubultos, Jūrmalas šaurākajā vietā. Zemes strēle starp Lielupi un jūru šeit ir aptuveni 300 metri. Kartē izskatās, ka upe, metot te līkumu, ir izkodusi zemei apaļu kumosu. Dubultu vēders – arī tā to mēdz saukt. Uz zemes tas šķiet pamatīgi ievilkts, it kā aizturot elpu, kad upe gandrīz satiek jūru.

Divstāvu koka ēka, tradicionāla Jūrmalas arhitektūrai, tika uzcelta 1903. gadā. Aspazija, īstajā vārdā Elza Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne, (pseidonīms patapināts no sengrieķu “mīlamā”, kas bija arī izglītotās Atēnu senatora Perikla draudzenes vārds), te dzīvoja dzīves pēdējo posmu, no 1933. līdz 1943. gadam. Aspazija nomira 78 gadu vecumā. Ar Jūrmalu saistīta liela viņas dzīves daļa. Tieši te viņa ar nākamo vīru un dzejnieku Raini pavadīja pirmās mīlestības pilnās vasaras un abi atgriezās Jūrmalā vairākkārt, gan īrējot, gan ceļot un iegādājoties savu māju. Pēc Raiņa nāves Aspazija pazaudēja tiesības uz abu kopīgo dzīvesvietu Jūrmalā un iegādājās sev māju Dubultos, Lielupes krastā.

Tagad Aspazijas māja ir muzejs, saules pielieta laika kapsula. Melnbalta Aspazijas kartona kopija sveicina uz terases ikkatru, kas patraucas garām, un katru, kas piestāj. Tieši kā 1933. gada fotogrāfijā, kur viņai mugurā ir kā ar zvaigznēm izrakstīta puķaina kleita un svītraina žakete. Aspazijas hologramma sēž viņas gultā un raksta vēstuli; tikpat spocīgi dzīvi ir viņas kaķi, kuru ņaudieni dzirdami visā muzejā un viens iekalts viņas klēpī piemineklī pie mājas. Gribas ticēt, ka Aspazijas gars pastaigājas arī pa citām mājas istabām, pavisam kopā to ir sešas. Ar jaunākās paaudzes spēļu ierīcēm ir iedzīvināts arī Aspazijas mājas viesistabas galds, kur apmeklētajiem pieejamas interaktīvas, ar dzejnieces dzīvi un daiļradi saistītas spēles. Brīnumaina vieta.

Tagad Aspazijas māja ir muzejs, saules pielieta laika kapsula.

Garām mājas parādes durvīm joņo automašīnas. Skatoties pa otrā stāva verandas logu, mēģinu satiksmes vietā iztēloties ziedošu rožu dārzu, kurš, kā Baiba Freimane man stāsta, te kuplojis skaists. 1938. gadā pilsēta zemes gabalu samazināja gan Aspazijai, gan arī kaimiņiem, lai izveidotu taisnu braukšanas ceļu (vēl bez joslām) Zigfrīda Meierovica prospektā, kas šodien ir galvenā maģistrāle Jūrmalā. Jūrmalas domes vēstule un Aspazijas apstiprinošā atbilde ierāmētas pie sienas turpat otrā stāva verandā.

Tikmēr gar mājas otru, dienvidu pusi, gandrīz vai zem logiem, plūst Lielupe. “Pret krastu upe rit / Un plešas plati, / Ak, platā upe, vai tu vēl / Tā pati?” Aspazija raksta dzejolī “Upe”, kurā upe jautā: “Kur jūra? .. Kur lielā jūra?” Starp upi un māju dun vilciena sliedes. Aspazijas māja šķiet kā skaista sala starp pilsētas un dabas kustībām: tepat upe, vilciens, maģistrāle, jūra. Straujas un bangojošas kā Aspazijas raksturs, ietetovēts mūžībai viņas nesadedzinātajās vēstulēs.

Tālskatis ir apbrīnojams instruments, kurā matemātika un precizitāte savienojas ar sapņotāja garu. Galileo Galilejs bija pirmais, kurš izdomāja jaunizgudroto jūrnieku rīku pavērst pret debesīm, lai tuvāk aplūkotu zvaigznes. 1610. gadā viņš pirmais ierauga mēness vaigu tik skaidri un uzskicē to uz papīra. Saule, mēness, zvaigznes, jūra un upe ir klātesošas Aspazijas dzejā. Pat ja šis nav viņas tālskatis, tas noteikti var kļūt par ikviena jaunā apmekletāja sapņotāja instrumentu, lai kaut uz brīdi pavērtos uz pasauli caur tā maģisko aci un ieraudzītu, kādā krāsā ir jūra. Lietainā oktobra novakarē tā bija silti pelēka.


Mēness starus stīgo
Dzelmē dzidrajā.
It kā balsis mani
Turpu aicina.

Nāc man līdzi, dodies
Plašā tālumā,
Ļaujies sevi aizvest
Nāru laiviņā.

Buras tīra zelta,
Irklis sudrabvīts,
Zvaigznes ceļu rāda,
Vada auseklīt’s.

Nāc man līdz, es zinu
Malu laimīgu,
Tur, kur mēness sastop
Saules meitiņu.

(Aspazija,  fragments no “Vaidelotes”, 1894)

Mani puikas pie Aspazijas. Foto: Anna Iltnere

Aspazijas māja