Here’s a book that I read each night for my boys at bedtime recently. Soon they started to notice that some chapters were missing. Turned out that mum had regularly kept reading the story deep into the night. On her own.
“Lampie” is a story about a lighthouse keeper’s daughter Emelia, called Lampie. Her responsibility is to never run out of matchsticks so they could light a lantern and keep ships safe. One day the matchsticks do run out, and the bought ones are claimed by the sea, and it’s already too late. A sequence of bad events takes Lampie away from her dad. She will have to work as a maid at the unhappy Black House now. Some say, there’s a monster living inside it. Is it true?
From that moment on the story turns into a gothic adventure into a world of fantastic beings and beasts and unlikely friendships.
In the tower of the Black House, a boy lives under his bed. He loves books and maps. He has a tail of a fish. A helping hand is often offered by a gentle giant with learning difficulties who has two loyal dogs in the color of sand. The dusty and dark house, which is owned by a seafaring admiral, is looked after by a housekeeper Marta. She is strict but caring. When free from work, Lampie climbs up to the tower. Barely anyone goes there anymore because the boy can bite if angry. But Lampie visits nevertheless because there’s a window through which she can see the sea and see the lighthouse. The same lighthouse where her dad still lives, punished by local authorities. She hides behind a curtain every night and looks.
The girl’s patience and persistence to befriend the strange boy under the bed create twists and turns in the plotline. A reader meets a green-haired mermaid, kind pirates, and ugly villains. Lampie is a brave girl. Her presence changes the lives of everyone involved – for the better.
“Lampie” is an awarded debut by Dutch author Annet Schaap. She became a published writer aged 52, after being a well-known illustrator for all her life. This book, too, is illustrated by her. The drawings are black and white, lovely and dramatic at the same time. Just like the story itself.
Mythical creatures mix with real-life outsiders. The book gathers together those who are different, those who do not belong, and those who are being pushed away. The author isn’t afraid to talk about the ugliness of life. The story begins with a dad who drinks every day and hits his daughter’s cheek with a cane. Lampie’s life is full of hardships. Including a tattooed, one-eyed man who sells tickets to his circus tent, filled with strange beings. He is so fat, that his body is pushing against the glass walls of the ticket booth. He is ready to let the poor girl – who just wants to see a real mermaid – inside for free if she will give him two kisses. He stretches his lips towards the little kid. But the book has a happy ending.
Sea-obsessed readers will find a lot to love in this beautiful book. There’s a lighthouse and a stone path that leads up to it (and on a high tide becomes submerged under the water). There’s an Admiral’s Black House on a seaside cliff with windows through which you can see the sea every day. There’s a carpenter who once built big boats but now has glass bottles in his shed lined up on the shelves – with tiny perfect ships built inside them. There are mermaids and pirates and Lampie whose mum has died, but her voice keeps talking in her head and gently guides her through problems. The sea wind keeps talking, too.
There’s another love gently woven into the story: love for the written word and for books. Lampie doesn’t know how to write or read, but the boy in the tower teaches her. One day she even writes a letter to her dad. When finished, she proudly looks at it and says: “Writing – it really is a miracle.” Sadly, her dad doesn’t know how to read.
“Lampie: A Seaswept Fairytale Adventure” is written and illustrated by Annet Schaap and first published in 2017. Translation in English by Laura Watkinson. Published by Pushkin Children’s in 2020. Bought for the Kids Sea Library thanks to a sold woven bookmark.
Te nu ir grāmata, kuru ik vakaru lasīju saviem puikām pirms miega. Līdz kādā brīdī viņi pamanīja, ka iztrūkst nodaļas. Tās, kuras mamma ir turpinājusi lasīt tālāk pati, kad puikas jau aizmiguši.
“Lampiņa” ir stāsts par bākas uzrauga meitu Emīliju, sauktu par Lampiņu, kuras uzdevums ir gādāt, lai sērkociņi atvilknē nekad nebeigtos. Tā, lai vakarā, vētrā vai miglā vienmēr varētu iedegt bākas lielo lukturi un pasargāt kuģus no uztriekšanās klintīm. Kādu dienu sērkociņi tomēr izbeidzas, bet nopirktos izmērcē jūra, un ir jau par vēlu. Nelāgu notikumu virkne noved pie tā, ka Lampiņai ir jāpamet tētis viens pats un jādodas strādāt par istabeni nemīlīgajā Melnajā namā. Mēļo, ka namā dzīvojot briesmonis. Vai tā ir tiesa? Te stāsts pārtop par mazliet gotisku piedzīvojumu pasakainu tēlu un negaidītu draudzību pasaulē.
Melnā nama tornītī zem gultas dzīvo zēns ar zivs asti, kurš lasa grāmatas, pēta kartes un cer iemācīties staigāt. Lampiņai darbos palīdz lempīgs milzis ar mācīšanās grūtībām, bet diviem uzticīgiem smilšu krāsas suņiem. Pieputējušo tumšo namu, kas pieder jūrasbraucējam admirālim, pieskata mājkalpotāja Marta – stingra, bet sirsnīga, pārsvarā vāra zupu un kafiju. Brīvos brīžos Lampiņa uzkāpj tornītī, kur ieiet gatavs viens retais, jo zēns ar zivs asti mēdz dusmās līdz asinīm kost. Taču viņa uzkāpj, jo tur ir logs, pa kuru var saskatīt jūru un bāku. Bāku, kurā aiz aiznaglotām durvīm palicis sodītais tētis. Viņa aizlien aiz aizkariem un skatās.
Meitenes pacietīgā neatlaidība sadraudzēties ar savādo zēnu zem gultas sižetu aizved līkločos. Pie zaļmatainas nāras, laipniem pirātiem un derdzīgiem neliešiem. Lampiņa ir drosmīga meitene, un izmaina visu iesaistīto dzīves uz labu.
“Lampiņa” ir holandiešu rakstnieces Anetes Shāpas godalgota debija. Kā rakstniece viņa sevi pieteica ar šo grāmatu vien 52 gadu vecumā. Pirms tam viņa strādāja kā ilustratore. Arī šai grāmatai ilustrācijas viņa ir zīmējusi pati. Tās ir melnbaltas, mīļas un dramatiskas reizē. Tāpat kā uzrakstītais stāsts.
Pasakaini tēli mijas ar mītiskiem mošķiem un dzīves pabērniem. Grāmata pulcina atšķirīgos, neiederīgos un atstumtos. Tā nebaidās runāt par neglīto. Stāsts sākas ar tēti, kurš diendienā dzer un iesit savai meitai ar spieķi pa vaigu. Un arī tālāk Lampiņai dzīves grūtības uzglūn ik uz soļa. Ieskaitot tetovēto un vienacaino kasieri gadatirgus teltī, kurš ir tik resns, ka ķermenis spiežas pret kases būdiņas stikla sienām. Viņš ir gatavs nabadzīgo meiteni – kura pati savām acīm grib redzēt nāru – ielaist par divām bučām, un izstiepj savas pretīgās lūpas pret bērnu. Taču grāmatas beigas ir laimīgas. Tā pa īstam labas.
Jūras apsēstajiem te ir daudz ko atrast. Te ir bāka un akmeņainā taka uz to, kas paisuma laikā pazūd zem ūdens. Te ir Melnais nams klints malā virs jūras un logi, pa kuru to diendienā vērot. Te ir Melnā nama galdnieks, kurš reiz būvēja lielus kuģus, bet nu viņa darbnīcas plauktos rindojas filigrāni kuģīši stikla pudelēs, kuru masti saslejas, kad tos pavelk aiz striķīša. Te ir nāras un pirāti, un meitene, kurai nav mammas, bet galvā skan tās balss, kas drosmīgi un maigi to vada. Arī jūras vējš ar meiteni runā. Un zēns ar zivs asti viņu mazliet mīl.
Pavisam maigi grāmatā ieausta mīlestība uz rakstīto vārdu un grāmatām. Lampiņa nemāk ne lasīt, ne rakstīt, bet zēns ar zivs asti viņai to iemāca. Kad meitenei izdodas uzrakstīt tētim vēstuli, viņa lepni paskatās un nosaka: “Rakstīšana ir brīnumaina lieta.” Žēl tikai, ka tētis nemāk lasīt.
Bibliotēkā grāmata pieejama gan latviski, gan angliski.
Anete Shāpa “Lampiņa” ar autores ilustrācijām. Pirmoreiz publicēta 2017. gadā. No nīderlandiešu valodas tulkojusi Aija van Hooff-Miškine. Latviski izdota “Jāņa Rozes apgādā” 2020. gadā. Nopirkta bibliotēkai pēc rakstnieces Agneses Vanagas ieteikuma.
Sea Library 