Kids Sea Library: Whale Musician David Rothenberg

There are no whale songs in Herman Melville’s “Moby-Dick; or, The Whale” (1851) yet when they will be recorded centuries later and when people all over the world will hear whales singing for the first time, their songs will save whales from being brutally killed, will save them from near extinction. “To all the great cetaceans of the sea as we listen – may we help you to survive,” writes David Rothenberg on the dedication page of his new (updated) book “Whale Music” (2023).

David Rothenberg is an American musician and philosopher, who has played live with whales, birds, insects, and other animals for years. He has written many books, including “Why Birds Sing” (2006), “Survival of the Beautiful” (2011), “Bug Music” (2014), and also a picture book for kids “Whale Singer” (2006) in French. This year, an updated version of “Whale Music: Thousand Mile Songs in a Sea of Sound” came out after first being published back in 2008 (as “Thousand Mile Song”).

Just like whales communicate in “thousand mile songs”, more than four thousand miles disappeared on a Zoom call between a sunny morning in New York and an early evening here in Jūrmala, upstairs above the Sea Library. David recalls visiting Latvia, he once even played live in a garden together with other artists in 2019. A few weeks after our interview, a copy of his brand new book “Whale Music” arrives from – Tallinn, in neighboring Estonia, where it was printed.

This book is a marvelous journey into the strange and beautiful world of whales who sing, but it is also a story about curious, inspiring and adventurous examples of our own species: scientists, musicians, fishermen and others, enchanted by whale music. David Rothenberg’s book is fact-packed, captivating and filled with photographs. For avid readers, there’s also a very useful chapter at the end of it – “For Further Reading”.

Yet the (spoiler alert) final sentence in David Rothenberg’s book says: “Still, nothing you may read or see will be as good as listening for yourself, out on the open sea.”

Listen to recordings here!

Illustration by Kristians Zariņš in 2021 when 11-years-old

Would you like to become a whale musician one day? Play musical instruments live with wild animals? Kids Sea Library is grateful for David Rothenberg telling us more.

How did you become a jazz clarinetist who plays with whales?

When I was a little kid my parents moved from New York City to Connecticut, to the countryside one hour away, there were a lot of woods around and I was six years old, I loved being in the woods more than talking to real people. I just felt at home there, I listened to birds and walked around. I felt at home, quietly alone, thinking to myself. I liked nature and all the things going on there. I grew up, was doing music, playing clarinet, classical, and jazz, and I didn’t think about music and animals until when I was a teenager, maybe 16 years old or so, I learned that there was a musician in Connecticut who played music with animals. His name is Paul Winter. There was an article about him in the New York Times, and it said, he played with whales and wolves, and he lived pretty close to me. I thought, wow, that sounds cool. And then I got to meet him because there was a guy teaching cello at a local music school Eugene Friesen. And he played with Paul Winter.

Somehow Eugene Friesen and I, we got thrown out of the music school: I was a student, he was a teacher, and we got kicked out. Why was I kicked out? Because I was snickering and giggling, and misbehaving in front of the director of this music school like an obnoxious teenager. And why did Eugene Friesen get kicked out? He was teaching improvisation and that was bad at a classical music school. That was the 1970s and Eugene Friesen was kind of a hippie-looking character with a beard and I was like a bad kid who was kicked out of the music school, so we became friends and we started playing together, and one day he said, you should come and meet Paul and I went to meet Paul and that’s how it sort of started, in the sense that I knew that playing with animals was possible.

But I didn’t do it myself for many more years, I had just met these people. I got back into it with the help of another mentor – a person who gave me a lot of inspiration – a Canadian composer Raymond Murray Schafer who wrote classical symphonies to be performed in the wilderness, also with wolves and birds and other animals and people playing trombones on canoes in wilderness lakes and things like that. And he was just a radical character who wanted to get music and people out in nature. And he turned 60 years old which is how old I am now and there was a big conference all about him in Banff, Alberta in Canada. And I went there and met this community of people from all around the world who were interested in music and nature. And I saw that as a kind of world and I wanted to get back into it.

So you remembered the dream that you had as a teenager?

Yes, sort of. And I had thought that many people are already doing it but turned out there weren’t so many who played live with animals. And my friend Michael Pestel dragged me into The National Aviary, located in Pittsburgh, Pennsylvania. We started to play live with birds and I thought, this is interesting. Then I wrote a book about birds and music called “Why Birds Sing: A Journey Into the Mystery of Bird Song” and after that, I was asked, what do you want to do next? I want to do something with whales, I said, because I remember from my teenage years that whales sing. And the publisher said, what do you mean that whales sing? They do! That’s a whole story, don’t you remember? No! People don’t know so much about it.

So I endeavored, I would travel around the world playing music with whales. I knew I wanted to go to Hawaii where there were humpback whales, I knew I wanted to go to Canada, Vancouver islands, where there were killer whales or orcas, and some people had been making music with them. What I didn’t yet know, before I talked to my friends in Helsinki, Finland, was that I also had to go to Russia to the White Sea to make music with Beluga whales. It was a fun part of the journey back then. It would be impossible to do that now, of course. But in 2006 it was really fun.

What is your favourite part of playing music in the middle of the sea?

That I don’t know what’s gonna happen. The unknown, the uncertainties, the surprising things that could happen. You don’t know what you gonna hear, will the whales be singing, will they care about what we are doing, will the technology work, will the moment be just right? Usually, something goes wrong! There could be too many other boats around, sometimes it’s just too many whales, and you just hear so much going on and it’s like – why add some more sound? Sometimes your underwater speakers can stop working and you just can’t broadcast your sound to the whales. That’s the most common.

Do you remember the first moment when you played music with whales?

Yes, it was on Hawaii on a big sailboat full of people, so many people that the woman running the group said, we all have to be quiet, David’s going to play along with humpback whales. It was right after a big storm, very close to shore, water was very smooth but it was brown – the water in Hawaii is usually clear, but the storm had made all this mud come in from the island and flow out. And that made the sound drier, there wasn’t too much background noise, and this one whale was singing close to shore, everything else was quiet around and that worked pretty well. It was very pure.

You already mentioned challenges that can happen, but what could be mentioned as the biggest ones when trying to communicate with these animals?

In the actual process, the biggest challenge is knowing how little to play. How to listen more than you play. And as if to imagine playing music with someone you can’t talk to. Maybe they are Chinese or Korean or from West Africa, they don’t speak English and you can’t talk to them but you can always start making music with people pretty easily because music communicates across cultures. Some animals are also making music and you can’t talk to them, so why not try to make music together, because music – whether it’s for people or for whales – no one quite knows what it means.

There’s no reason for humpback whales to sing so much. There are other big whales – grey whales, blue whales, fin whales – they don’t sing like that. Why not? They have similar biology, and they are similar kinds of animals, so why it’s just that humpback whales need to sing up to 24 hours at a time. Why? We have no idea, what’s going on with this one whale. It’s like why does the nightingale need to sing so long a song? While chaffinch goes just phew-phew-phew-phew, phew-phew-phew-phew. How come that nightingales go on for hours? Why? They both are birds, they are doing the same thing with the song if you see the song as mostly a functional thing. Same function but the culture is different.

Very mysterious that you don’t know what it’s all about. And that fascinates me. You can enter this difference, enter this culture by joining in, without trying to explain it, you are just sort of with it. And the possibility of that is fascinating. I can’t say it like – does the whale respond to you? Did they know what you were doing? Sometimes it seems like it but it is hard to know those kinds of things. And yet you can feel a connection and that’s what’s so interesting. As you know from all the books and reading – people feel all kinds of things when it comes to whales and the sea. And yet you don’t always know where it all comes from. The feeling is mysterious. And what obsesses people is very mysterious.

Has anything really strange happened (apart from the fact that whales sing back)?

Many strange things! Once in Norway we were recording a whole bunch of dolphins, Atlantic White-sided dolphins, and all of a sudden they were making this sound underwater that resembles a Norwegian folk song of some sort! It seemed impossible, so I started to isolate that sound on the recording, zooming it in and sending it to people – could these species make this kind of sound? And everyone said, oh we don’t know anything about that species, who knows what they can do, they can do anything! But that sound was so odd. That’s one example.

You can also sometimes hear things that you have never heard before – humpback whales change their songs. While beluga whales imitate people they pay attention to. They are playing with us, they are very interactive, sailors always talked about that centuries ago, that there are these white whales following you around, sticking up, making sounds. So who knows what they’re up to? There are so many unknown things.

So I would say that the most surprising thing is when you hear some sounds that you just don’t expect. Or when you feel this connection that you don’t expect. And that you don’t know why and what’s drawing you to this moment, what it all means.

The thing about whales is that they are living in a world that is so different from ours. We can’t really know what it’s really like in their world. The whole way how they are living, how long they are living, what they do – it’s all so far away from what we are doing. You can be in awe of some animal this big that seems to have such intelligence. We know how big their brains are, and we know they do things we can’t explain. We just don’t know a lot though about their world. What it’s like to be a whale? It’s hard to imagine.

From what we do know – what facts fascinate you about whale vocalization?

The fact that whale songs are so different. Look what other whales do, the blue whale just goes uuuu… just a few short sounds. Fin whales make very low sounds that you can barely hear. Like a slowed-down rhythm. But humpback whales really sing, there are melodies with structures, very organized, and different all over the world like different songs are sung in the Atlantic or the Pacific, and the Indian Ocean. Their songs are very much like music – with rhythms, and patterns, and also in that sense that we don’t believe these songs have a lot of information in them, it’s just organized sounds. Just like you can’t take a piece of music without words and say what it means exactly. We know that it touches us in some way and so we imagine that it’s touching whales in a similar way that they are having an emotional life.

If you speed up a humpback whale’s song, it sounds a lot like a nightingale. And you can be very surprised, like wow, what does that mean? It means that these two species are outliers in the world of animal vocalization. They have excessive musical songs and we don’t know why. Except for that possibility is there that evolution sometimes produces weird, crazy, beautiful stuff and that’s an amazing aspect of life. You see birds, insects, moose, wolves, all these beautiful animals with so many aspects that are not functional. Nature is not a machine, a problem-solving machine, it’s also not just a survival of the fittest, like people think Darwin said. But Charles Darwin also said about the survival of the beautiful that birds have a natural aesthetic sense. They appreciate beauty, that’s why they have evolved beautiful feathers and beautiful songs. He says that, and it’s not what most people think what evolution is supposed to be about. You better remember that when you go outside and try to understand how it all connects. Beauty is a big part of it. Beautification is not just a subjective sense of what people see. The whale song is right in the middle of that story.

The other thing that we can note in history and that wasn’t that long ago when people discovered it – the song changed the way how people understood whales, and it’s what led people to wanna save whales. Without the song of a humpback whale, there was no environmental movement about saving whales. Yes, there were environmentalists, but they didn’t yet care about saving whales until that song got to be well-known.

That’s a story I tell in my book and it’s pretty well accepted that that’s what happened. Yes, you might ask why didn’t people do anything about killing the whales before that, but people didn’t see whales that much, they weren’t on people’s radar. What we don’t see, we don’t care about. Today, when we talk (19.12.2022.), is a historic day. At UN Biodiversity Conference (COP 15) they just agreed that countries around the world will try and save 30% of the planet in its natural state. We never managed to agree on anything at these biodiversity meetings. So this is a little bit like Paris Climate Treaty. We don’t think that we can actually do it by 2030. But it’s historic that people want to do it. And it includes these animals we use to not think about like whales because they are underwater.

What other books about whales would you suggest reading?

There’s a new book by Tom Mustill “How to Speak Whale” (2022), which just came out. His journey started in 2005 when he was on a kayak and a humpback whale jumped on his kayak, Tom almost died. But people who were next to him filmed it on video, it became a viral video and in that way, he started on his whale journey. It’s kind of cool.

There’s a great book by Kathleen Dean Moore “Earth’s Wild Music: Celebrating and Defending the Songs of the Natural World” (2021) which isn’t just about the sea but part of it is. It’s not about music, but nature and what is musical about it. Rebecca Giggs’ book “Fathoms: the World in the Whale” (2020), that’s a good one on whales.

At the end of my book, there’s a whole list of books I suggest, I tried to put also new ones that I have found out about. One of them recently came out so I didn’t manage to put it on that list but is worth to mention it is called “Value of a Whale: On the Illusions of Green Capitalism” (2022) by Adrienne Buller.

What would you like to say to a teen who is reading this?

I’ll soon be going to Hawaii again to play with whales – together with other people. Just for the fun of it all, for a shared experience. As I get older I more and more think, and even teenagers should think about it: it shouldn’t be just about you. A lot of my stories are just about me, I think that I am doing something interesting. Me and my adventures… It’s kind of self-centered after a while. It’s more interesting to bring other people into this. To show that you can do it together with others. To share this experience with people. To see what it’s like for someone else to play music with a whale for the first time. To be there. Document it, remember it. That’s a wonderful thing. So it’s more of something to do with others now than when I started. And it makes it even more valuable. Teenagers get it, I think, they have friends, and their friends matter so much to them. I can say to teenagers, yes, it is all about you but it is also about your friends. You gonna remember the sharing. The friends you have now might become your best friends for your whole life. They can be very important to you. Don’t mess up these relationships. I have one or two friends from that time. It matters a lot. It’s hard to keep these things going after a while, but to work on these relationships – I recommend that.

What does the sea mean to you?

The sea is this essential but inscrutable world. Bigger than us. Anybody who is out there in the sea gets to feel small and humble in relation to nature. You can’t imagine that you are in charge of this. The sea makes you feel small. And that can be a good thing. Some people say that it makes them feel in charge, but I don’t believe that.

You can borrow “Whale Music” (2023) and “Survival of the Beautiful: Art, Science and Evolution” (2011) from the Sea Library. For sounds, songs, music & the sea, check out these. For more books visit

Hermana Melvila grāmatā “Mobijs Diks” (1851) vaļi nedzied, taču, kad to dziesmas tiks ierakstītas gadsimtiem vēlāk un kad cilvēki visā pasaulē pirmo reizi izdzirdēs tos dziedam, šīs dziesmas paglābs vaļus no nežēlīgas nogalināšanas, paglābs no gandrīz izmiršanas. Visiem lielajiem jūras vaļveidīgajiem, kad mēs klausāmies – palīdzam jums izdzīvot,” savas jaunās (atjauninātās) grāmatas “Whale Music” (2023) veltījuma lapā raksta Deivids Rotenbergs.

Deivids Rotenbergs ir amerikāņu mūziķis un filozofs, kurš gadiem ilgi spēlējis dzīvajā kopā ar vaļiem, putniem, kukaiņiem un citiem dzīvniekiem. Viņš ir sarakstījis daudzas grāmatas, tostarp “Why Birds Sing” (2006), “Survival of the Beautiful” (2011), “Bug Music” (2014), kā arī bilžu grāmatu bērniem “Vaļu dziesminieks” (2006) franču valodā. Šogad iznākusi atjaunināta grāmatas “Vaļu mūzika: Tūkstoš jūdžu dziesmas skaņu jūrā” versija pēc pirmpublicējuma 2008. gadā (toreiz kā “Tūkstoš jūdžu dziesma”).

Tāpat kā vaļi sazinās “tūkstoš jūdžu dziesmās”, vairāk nekā četri tūkstoši jūdžu pazuda Zoom zvanā starp saulaino rītu Ņujorkā un agru vakaru tepat Jūrmalā, augšstāvā virs Jūras bibliotēkas. Deivids atceras viesošanos Latvijā, 2019. gadā pat spēlējis dzīvajā kādā ābeļdārzā kopā ar citiem māksliniekiem. Dažas nedēļas pēc mūsu intervijas pienāk viņa pavisam jaunās grāmatas “Vaļu mūzika” eksemplārs no Tallinas, kur tā tiek drukāta.

Šī grāmata ir brīnišķīgs ceļojums dīvainajā un skaistajā dziedošo vaļu pasaulē, bet tas ir arī stāsts par ziņkārīgiem, iedvesmojošiem un piedzīvojumiem bagātiem mūsu pašu sugas pārstāvjiem: zinātniekiem, mūziķiem, zvejniekiem un citiem vaļu mūzikas apburtajiem. Deivida Rotenberga grāmata ir faktiem bagāta, valdzinoša un pilna fotogrāfiju. Kaislīgiem lasītājiem tās beigās ir arī ļoti noderīga nodaļa — “Turpmākai lasīšanai”.

Tomēr pēdējais teikums Deivida Rotenberga grāmatā saka: “Tomēr nekas, ko jūs varat izlasīt vai redzēt, nebūs tik labi, kā klausīties pašam atklātā jūrā.”

Klausies ierakstus!

Ilustrācijas autors – Kristians Zariņš, 2021, kad viņam bija 11 gadi.

Vai tu kādu dienu vēlētos kļūt par vaļu mūziķi? Spēlēt mūzikas instrumentus dzīvajā kopā ar savvaļas dzīvniekiem? Bērnu un jauniešu Jūras bibliotēka ir pateicīga, ka Deivids veltīja laiku un pastāstīja par savu netipisko, brīnišķīgo un ar jūras pasauli saistīto profesiju vairāk.

Kā jūs kļuvāt par džeza klarnetistu, kurš spēlē ar vaļiem?

Kad es biju mazs, mani vecāki pārcēlās no Ņujorkas uz Konektikutu, uz laukiem stundas attālumā no pilsētas, apkārt bija daudz mežu, un man bija seši gadi, man patika būt mežā vairāk nekā runāt ar cilvēkiem. Es vienkārši tur jutos kā mājās, klausījos putnus un staigāju apkārt. Man patika būt ārā vienatnē un kaut ko pie sevis domāt. Man patika daba un viss, kas tur notiek. Es izaugu, nodarbojos ar mūziku, spēlēju klarneti, klasisko mūziku un džezu, un nemaz nedomāju par mūzikas saistību ar dzīvniekiem, līdz pusaudža vecumā – man bija kādi 16 gadi – uzzināju, ka Konektikutā ir kāds mūziķis, kurš spēlē ar dzīvniekiem. Viņu sauc Pols Vinters (Paul Winter). Izlasīju rakstu the New York Times, kur bija teikts, ka viņš spēlē ar vaļiem un vilkiem un dzīvo diezgan tuvu man. Nodomāju, oho, tas gan izklausās forši. Un tad es viņu satiku, jo pazinu kādu citu džeku, kurš vietējā mūzikas skolā pasniedza čellu, viņu sauca Jūdžins Frīzens (Eugene Friesen). Un viņš reizēm spēlēja kopā ar Polu Vinteru un mūs iepazīstināja.

Mēs ar Jūdžinu Frīzenu kaut kā tikām izmesti no mūzikas skolas: es biju students, viņš bija skolotājs, un mūs izmeta. Kāpēc mani izmeta? Jo es smīkņāju un ķiķināju, un uzvedos šīs mūzikas skolas direktora priekšā kā nejauks pusaudzis. Un kāpēc Jūdžins Frīzens tika izmests? Viņš pasniedza improvizāciju, un klasiskās mūzikas skolā tas nebija pieņemami. Tie bija 1970tie gadi, un Jūdžins Frīzens bija tāds hipija paskata tēls ar bārdu, un es biju sliktais jaunietis, izmests no mūzikas skolas, tāpēc mēs sadraudzējāmies un sākām spēlēt kopā, un kādu dienu viņš saka: tev vajadzētu nākt satikt Polu, un mēs devāmies satikt Polu, un tā tas kaut kā sākās, tādā ziņā, ka nu es beidzot zināju, ka spēlēt mūziku kopā ar dzīvniekiem tiešām ir iespējams.

Bet es pats to nedarīju vēl daudzus gadus. Atgriezos ar cita mentora palīdzību – cilvēka, kurš man deva lielu iedvesmu. Tas ir kanādiešu komponists Reimonds Marejs Šafers (Raymond Murray Schafer), kurš sarakstīja klasiskās simfonijas, kuras atskaņot tuksnesī, arī ar vilkiem un putniem, un citiem dzīvniekiem, un cilvēkiem. Tromboni uz kanoe laivām tuksneša ezeros un tamlīdzīgi. Viņš bija radikāls personāžs, kurš vēlējās izvest mūziku un cilvēkus dabā. Tolaik viņam palika 60 gadi, tik, cik man ir tagad, un Banfā, Albertā (Kanādā) notika vērienīga viņam veltīta konference. Es turp devos un satiku šo cilvēku kopienu, kas bija sanākusi no visas pasaules un kuru interesē mūzika un daba. Es to ieraudzīju kā sava veida pasauli, un es gribēju tajā atgriezties.

Tātad tu atcerējies savu pusaudžu gadu sapni?

Jā, savā ziņā. Un es kaut kā biju domājis, ka daudzi cilvēki jau to dara, bet izrādījās, ka nemaz nav tik daudz tādu, kas spēlē dzīvajā ar dzīvniekiem. Mans draugs Maikls Pestels (Michael Pestel) ievilka mani Nacionālajā putnu voljērā (The National Aviary), kas atrodas Pitsburgā, Pensilvānijas štatā. Mēs sākām spēlēt dzīvajā ar putniem, un es nodomāju, ka tas ir interesanti. Tad es uzrakstīju grāmatu par putniem un mūziku ar nosaukumu “Kāpēc putni dzied: ceļojums putnu dziesmu noslēpumā”, un pēc tam man jautāja, ko jūs vēlaties darīt tālāk? Gribu kaut ko darīt ar vaļiem, es teicu, jo no pusaudža gadiem atceros, ka vaļi dzied. Un izdevējs teica: ko jūs domājat, ka vaļi dzied? – Jā, tā viņi dara! Ir vesels stāsts, vai jūs neatceraties? – Nē! – Cilvēki par to nemaz tik daudz nezina.

Tāpēc es centos ceļot pa pasauli, spēlējot mūziku ar vaļiem. Es zināju, ka vēlos doties uz Havaju salām, kur ir kuprvaļi, es zināju, ka vēlos doties uz Kanādu, Vankūveras salām, kur ir zobenvaļi, un daži cilvēki bija jau kopā ar viņiem muzicējuši. Ko es vēl nezināju, pirms runāju ar draugiem Helsinkos, Somijā, bija tas, ka man bija jādodas arī uz Krieviju, lai Baltajā jūrā muzicētu ar belugas vaļiem. Toreiz tas bija jautrs ceļojums. Tagad, protams, to nebūtu iespējams izdarīt. Bet 2006. gadā tas bija patiešām jautri.

Kas tev patīk visvairāk, spēlējot mūziku jūras vidū?

Ka es nezinu, kas notiks. Nezināmais, neskaidrības, pārsteidzošās lietas, kas varētu notikt. Jūs nezināt, ko dzirdēsiet: vai vaļi dziedās, vai viņiem rūpēs tas, ko mēs darām, vai tehnoloģija darbosies, vai būs īstais brīdis? Parasti kaut kas noteikti noiet greizi! Apkārt var būt pārāk daudz citu laivu, dažkārt vienkārši ir pārāk daudz vaļu, un jūs vienkārši dzirdat tik daudz notiekošā, un šķiet – kāpēc pievienot vēl vienu skaņu? Dažreiz jūsu zemūdens skaļruņi var pārstāt darboties, un jūs vienkārši nevarat pārraidīt savu skaņu vaļiem. Tā gadās ļoti bieži.

Vai atceries pirmo reizi, kad spēlēji mūziku ar vaļiem?

Jā, tas notika Havaju salās uz lielas buru laivas, kas bija pilna ar cilvēkiem, tik daudz cilvēku, ka sieviete, kura vadīja grupu, teica: mums visiem jābūt klusiem, Deivids spēlēs kopā ar kuprvaļiem. Tas bija uzreiz pēc lielas vētras ļoti tuvu krastam, ūdens bija ļoti gluds, bet tas bija brūns – ūdens Havaju salās parasti ir dzidrs, bet vētra bija ieskalojusi dubļus no salas. Un tas padarīja skaņu sausāku, nebija pārāk daudz fona trokšņu, un šis valis dziedāja tuvu krastam, viss pārējais apkārt bija kluss, un tas mūsu saspēle noritēja diezgan labi. Ieraksts bija ļoti tīrs.

Tu jau pieminēji izaicinājumus, kas var atgadīties, bet ko vari minēt kā lielākās grūtības, mēģinot sazināties ar vaļiem?

Pašā procesā lielākais izaicinājums ir zināt, cik maz spēlēt. Kā klausīties vairāk nekā spēlēt? Un it kā iztēloties, ka spēlē mūziku ar kādu, ar kuru nevari sarunāties. Varbūt viņi ir ķīnieši, korejieši vai no Rietumāfrikas, viņi nerunā angliski un jūs nevarat ar viņiem sarunāties, taču jūs vienmēr varat viegli sākt muzicēt ar visiem cilvēkiem, jo mūzika pārkāpj robežas un ir saprotama dažādām kultūrām. Arī daži dzīvnieki muzicē, un ar tiem nevar sarunāties, tad kāpēc gan nemēģināt muzicēt kopā, jo mūzika — vai tā ir domāta cilvēkiem vai vaļiem — neviens īsti nezina, ko tā nozīmē.

Kuprvaļiem nav iemesla tik daudz dziedāt. Ir arī citi lieli vaļi – pelēkie vaļi, zilie vaļi, finvaļi – viņi tā nedzied. Kāpēc ne? Viņiem ir līdzīga bioloģija, un tie ir līdzīga veida dzīvnieki, kāpēc kuprvaļiem ir jādzied līdz pat 24 stundām. Kāpēc? Mums nav ne jausmas, kas notiek ar šo vienu vali. Tas ir tāpat kā – kāpēc lakstīgalai jādzied tik ilga dziesma? Kamēr žubīte atkārto tikai čiv-čiv-čiv, čiv-čiv-čiv. Kā tas nākas, ka lakstīgalas dzied stundām ilgi? Kāpēc? Tie abi ir putni, viņi dara vienu to pašu ar dziesmu, ja uzskatāt, ka putna dziesma galvenokārt ir funkcionāla lieta. Tā pati funkcija, bet kultūra ir atšķirīga.

Ļoti noslēpumaini, jo mēs nezinām, par ko ir runa. Un tas mani fascinē. Mēs varam pārvarēt šo atšķirību, iekļūt šajā kultūrā, pievienojoties, nemēģinot to izskaidrot, vienkārši esot ar to. Un šāda iespēja ir aizraujoša. Es nevaru to pateikt tā: vai valis man atbild? Vai vaļi zināja, ko es daru? Dažreiz tā šķiet, bet ir grūti zināt šādas lietas. Un tomēr kaut kā var sajust saikni, un tas ir tik interesanti. Kā jau ir zināms no dažādām jūrai veltītām grāmatām, cilvēki jūt visādas lietas, kad runa ir par vaļiem un jūru. Un tomēr ne vienmēr var zināt, no kurienes tas viss nāk. Sajūta ir noslēpumaina. Un tas, kas cilvēkus spēj apsēst, ir ļoti noslēpumaini.

Vai procesā ir atgadījies kaut kas patiešām savāds (ja neskaita to, ka vaļi dzied pretī)?

Daudz dīvainu lietu! Reiz Norvēģijā mēs ierakstījām veselu baru delfīnu, Atlantijas baltsānu delfīnu, un pēkšņi viņi zem ūdens izdvesa šo skaņu, kas atgādināja kaut kādu norvēģu tautasdziesmu! Tas šķita neiespējami, tāpēc sāku izolēt šo skaņu ierakstā, pietuvinot to un sūtot cilvēkiem – vai šīs sugas varētu radīt šādu skaņu? Un visi teica: ak, mēs neko nezinām par šo sugu, kas zina, ko viņi var, viņi var visu! Bet šī skaņa bija tik dīvaina. Tas ir viens piemērs.

Reizēm var dzirdēt arī tādas lietas, ko vēl neesi dzirdējis – kuprvaļi maina dziesmas. Kamēr belugas vaļi atdarina cilvēkus, kuriem viņi pievērš uzmanību. Viņi spēlējas ar mums, viņi ir ļoti interaktīvi, jūrnieki pirms gadsimtiem vienmēr runāja par to, ka šie baltie vaļi tev seko apkārt, skatās, izdod skaņas. Tātad, kas zina, ko viņi dara? Ir tik daudz nezināmu lietu.

Tāpēc es teiktu, ka pats pārsteidzošākais ir tas, kad dzirdat skaņas, kuras jūs vienkārši negaidāt. Vai arī tad, kad jūtat šo saikni, ko negaidāt. Un ka jūs nezināt, kāpēc un kas jūs piesaista, ko tas viss nozīmē?

Ar vaļiem ir tā, ka viņi dzīvo pasaulē, kas tik ļoti atšķiras no mūsējās. Mēs pat īsti nevaram iztēloties, kā patiesībā ir viņu pasaulē. Veids, kā viņi dzīvo, cik ilgi viņi dzīvo, ko viņi dara – tas viss ir tik tālu no tā, ko un kā mēs darām. Mums var būt bijībā pret kādu tik lielu dzīvnieku, kuram, šķiet, ir intelekts. Mēs zinām, cik lielas ir viņu smadzenes, un mēs zinām, ka viņi dara lietas, ko mēs nevaram izskaidrot. Mēs vienkārši nezinām pārāk daudz par viņu pasauli. Kā ir būt valim? Grūti iedomāties.

No tā, ko mēs zinām – kādi fakti jūs aizrauj par vaļu vokalizācijas tēmu?

Tas, ka vaļu dziesmas ir tik dažādas. Paskatieties, ko dara citi vaļi, zilais valis vienkārši aiziet ūūū… tikai dažas īsas skaņas. Finvaļi rada ļoti zemas skaņas, kuras jūs tik tikko dzirdat. Kā palēnināts ritms. Bet kuprvaļi patiešām dzied, tiem ir melodijas ar struktūrām, ļoti sakārtotas un dažādas visā pasaulē, piemēram, dažādas dziesmas dzied Atlantijas okeānā vai Klusajā okeānā un Indijas okeānā. Viņu dziesmas ļoti līdzinās mūzikai – ar ritmiem un rakstiem, un arī tādā ziņā, ka mēs neticam, ka šajās dziesmās būtu daudz informācijas – tās ir tikai sakārtotas skaņas. Tāpat kā jūs nevarat uztvert skaņdarbu bez vārdiem – mūziku – un pateikt, ko tā precīzi nozīmē. Mēs tikai zinām, ka tā mūs kaut kādā veidā aizskar, un tāpēc mēs iedomājamies, ka tā aizskar vaļus tādā pašā veidā, ka arī viņiem ir emocionāla dzīve.

Ja paātrina kuprvaļa dziesmu, tā izklausās pēc lakstīgalas. Tas ir ārkārtīgi pārsteidzoši un gribas vaicāt, ko tas nozīmē? Kāpēc tā? Tas nozīmē, ka šīs divas sugas dzīvnieku vokalizācijas pasaulē ir ārpuskārtas. Viņiem – kuprvaļiem un lakstīgalām – ir pārāk daudz muzikālu dziesmu, un mēs nezinām, kāpēc. Izņemot šo iespēju, ka evolūcija dažkārt rada dīvainas, trakas, skaistas lietas, un tas ir pārsteidzošs dzīves aspekts. Jūs redzat putnus, kukaiņus, aļņus, vilkus, visus šos skaistos dzīvniekus ar tik daudziem nefunkcionāliem aspektiem. Daba nav mašīna, problēmu risināšanas mašīna, tā nav arī tikai stiprāko izdzīvošana, kā cilvēki domā, ka Darvins ir teicis. Bet Čārlzs Darvins arī runāja par skaistā izdzīvošanu, ka putniem ir dabiska estētiskā izjūta, ka putni novērtē skaistumu, tāpēc viņiem ir izveidojušās skaistas spalvas un skaistas dziesmas. Darvins tiešām tā saka, kamēr lielākā daļa cilvēku domā, ka evolūcijai ir pavisam kas cits. Bet iesaku šo atcerēties, kad izej ārā un mēģini saprast, kā tas viss savienojas. Skaistumam ir liela loma. Skaistums nav tikai subjektīva izpratne par to, ko cilvēki redz. Un arī vaļu dziesmas ir šī stāsta centrā.

Otra lieta, ko mēs varam atzīmēt vēsturē, un tas nemaz nebija tik sen, kad cilvēki to atklāja – vaļa dziesma mainīja veidu, kā cilvēki izprata vaļus, un tas lika cilvēkiem vēlēties glābt vaļus. Bez kuprvaļa dziesmas ierakstiem nebūtu vides aizstāvju kustību par vaļu glābšanu. Jā, bija vides aizstāvji, taču viņi vēl nerūpējās par vaļu glābšanu, līdz šī dziesma kļuva plaši pazīstama.

Tas ir stāsts, ko es stāstu savā grāmatā, un tas ir diezgan vispārpieņemts, ka tā tas notika. Jā, jūs varētu jautāt, kāpēc cilvēki pirms tam neko nedarīja, lai pārtrauktu vaļu slaktiņu, bet cilvēki vaļus neredzēja tik daudz, tie nebija cilvēku uztveres radarā. Tas, ko mēs neredzam, mums ir vienaldzīgs. Šodien, kad mēs runājam (19.12.2022.), ir vēsturiska diena. ANO Bioloģiskās daudzveidības konferencē (COP 15) valstu pārstāvji tikko vienojās, ka valstis visā pasaulē centīsies saglabāt 30% planētas tās dabiskajā stāvoklī. Šajās bioloģiskās daudzveidības sanāksmēs mums nekad nav izdevies par kaut ko vienoties. Tātad tas ir kaut kas līdzīgs Parīzes klimata līgumam. Maz ticams, ka varam to paveikt līdz 2030. gadam. Taču tas ir vēsturiski, ka cilvēki to vēlas darīt. Un tas ietver arī šos dzīvniekus kā, piemēram, vaļus, par kuriem mēs parasti nedomājam, jo tie atrodas zem ūdens.

Kādas vēl grāmatas par vaļiem jūs ieteiktu izlasīt?

Tikko iznāca jauna Toma Mustila grāmata “How to Speak Whale” (2022). Viņa ceļojums sākās 2005. gadā, kad viņš bija kajakā, un uz tā uzlēca kuprvalis, Tomu gandrīz nospiežot. Bet cilvēki, kas bija viņam blakus, to nofilmēja, un video izplatījās tīmeklī. Tā Toms sāka savu vaļu piedzīvojumu. Ļoti foršs stāsts!

Ir lieliska Ketlīnas Dīnas Mūras grāmata “Earth’s Wild Music: Celebrating and Defending the Songs of the Natural World” (2021), kas ir ne tikai par jūru, bet arī daļēji par to. Runa nav par mūziku, bet gan par dabu un to, kas tajā ir muzikāls. Arī Rebekas Gigsas grāmata “Fathoms: the World in the Whale” (2020) ir laba grāmata par vaļiem.

Manas grāmatas beigās ir vesels saraksts, ko es iesaku lasīt, es centos iekļaut arī pavisam jaunas grāmatas.

Ko jūs vēlētos pateikt pusaudzim, kurš šo lasa?

Drīzumā es atkal došos uz Havaju salām, lai spēlētu kopā ar vaļiem un kopā ar citiem cilvēkiem. Tikai prieka pēc, kopīgam piedzīvojumam. Kļūstot vecākam, es arvien vairāk domāju, un pat pusaudžiem vajadzētu par to padomāt: tam, ko jūs darāt, nevajadzētu būt tikai par jums. Daudzi mani stāsti ir tikai par mani, es domāju, ka es daru kaut ko interesantu. Es un mani piedzīvojumi… Pēc kāda laika tas kļūst ļoti egocentriski, šķiet pārāk uz sevi vērsti. Interesantāk ir iesaistīt citus cilvēkus. Parādīt, ka spēj to darīt kopā ar citiem. Lai dalītos šajā pieredzē ar cilvēkiem. Lai redzētu, kā tas ir, ja kāds cits pirmo reizi spēlē mūziku ar vali. Tur būt. Dokumentēt to, atcerēties to. Tā ir brīnišķīga lieta. Arī tas, ko es daru, šodien ir vairāk saistīts ar citiem, nekā, kad sāku. Un uzskatu ka tā manis darītais kļūst tikai vērtīgāks.

Es domāju, ka pusaudži to labi saprot, viņiem ir draugi, un viņu draugi viņiem ir svarīgi. Es varu teikt pusaudžiem, jā, tas viss ir par jums, bet tas attiecas arī uz jūsu draugiem. Jūs atcerēsieties to, ko darījāt tieši kopā. Draugi, kas jums tagad ir, var kļūt par jūsu labākajiem draugiem uz visu mūžu. Viņi jums var būt ļoti svarīgi. Nesabojājiet šīs attiecības. Man ir tikai viens vai divi draugi no tā laika. Tam ir liela nozīme. Pēc kāda laika mēdz būt grūti turpināt šādas attiecības, bet strādājiet pie tām – es to iesaku.

Ko tev nozīmē jūra?

Jūra ir šī nozīmīgā, bet neizdibināmā pasaule. Lielāka par mums. Ikviens, kas atrodas jūrā, jūtas mazs un pazemīgs attiecībā pret dabu. Jūs nevarat iedomāties, ka pārvaldāt, kontrolējat to. Jūra liek justies mazam. Un tā var būt svētīga lieta. Daži cilvēki saka, ka tā liek viņiem justies visvareniem, bet es tam neticu.

Jūras bibliotēkā var aizņemties Deivida grāmatas “Whale Music” (2023) un “Survival of the Beautiful: Art, Science and Evolution” (2011). Citas grāmatas par skaņu, dziesmām, mūziku un jūru skatiet šeit. Lai apskatītu pārējās grāmatas, apmeklējiet vietni

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in: Logo

You are commenting using your account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s