Sea Library

Dear friend,

After a grey and rainy June, July arrived and said: Here I Am! It was sunny and hot, both the sea and the river were unusually warm like bathtubs. We cycled to the beach for sunsets as often as we could, to swim in that golden light. Niklāvs, 10, who doesn’t like to swim with his head above water, was diving with his goggles like an otter, and Kristians, 15, smiling more than anywhere else up to his chin in waves.

The forest is full of blueberries, getting bigger every day, and my fingers turned purple from eating them straight from the bushes, like soaked in a forest ink.

Speaking of ink, on weekend mornings I have started to work on my book, and now I have learned that signing an international contract takes a lot of time so I still can’t reveal all the details, yet to embark on this journey is fun and inspiring. Reading about floating libraries and gathering information on beach libraries has felt like putting on some dancing shoes.

(There’s a beach library here in Latvia too, being open for nearly 10 summers. I hope to visit in August and write down some lines about it.)

In my recent post, “From Memoir to Sea Libraries,” I tried to capture the feeling of being freed from center stage and finding meaning in the whole – a whole made up of many parts. The sea doesn’t belong to anyone. And all of us, the sea-obsessed (and book-obsessed), are working, creating, and doing all kinds of things together. From singular to brimming plural.

Seven letters to the sea have now been gathered. Which one resonated with you the most? I’ve decided to pause after every seven (seas), take a breath, reread them, and prepare a post that will sift through them – like searching along the tideline for amber and pebbles – to uncover what the sea means to others. Then, the next wave of letters will begin to be published. Have you thought about writing yours?

While tidying up the Sea Library room and going through the collection, I kept stumbling upon so many fantastic books that completely pulled me in. So I recently started a daily quote series Tidelines on BlueSky, sharing lines from Sea Library books – there are just too many good ones here, all available to borrow by post, and I want to bring them into the light. Tidelines will also appear on this blog once a month, gathering all the quotes I’ve shared so far.

In the middle of July, after my month-long vacation, I returned to work at the National Library, and it was surprisingly nice to get back to some kind of schedule, but the rest of the day (those lingering, glowing evenings) still belongs to summer and us. Climbing trees, going on our rubber dinghy, catching fish (and letting them go), riding bikes, and rented beach buggies, exploring our own cities and wandering through distant meadows by other rivers. And to read and read until the eyes close by themselves.

In July we celebrated name days: first my best friend Marta’s, then Kristians’, and then mine. On our patch of land my closest people arrived, and I could show them my paths and we could all swim together. I also invited them into my secret garden on the other side of black and red currant bushes, growing since last summer and hidden from the eyes.

The peonies have finished blooming, but the last of the roses and the first dahlias are now in flower. They all grow in the former fire site – where once autumn leaves, fallen twigs, broken furniture, and old planks were burned. After rain, some nails and shards of glass still rise to the surface of the flowerbed. With seven peonies, seven roses, seven hydrangeas, and seven dahlias, it feels like a hot pot of alchemy, where the past transforms into living plants. I make all my wishes there and whisper my dreams into the flowers.

For my name day, Emīls gave me a tango in the middle of the Sea Library, and later Kristians, my eldest son, took me by the hand, led me outside, and showed me the bright stars in the dark sky. Are there better gifts?

It hasn’t all been rosy-cheeked, of course. Life is made up of so many colours – that’s what makes it beautiful. I have a two-year-old Border Collie who, in dog years, is basically Johnny Rotten on stage. One of my boys is a teenager now, and it turns out you can never really prepare yourself for that – your own experience doesn’t quite convert in today’s money. But through all of it (which made my best friend and me joke, “Ah, so this is why the first grey hairs show up around this age!”), we grow. We become more authentic, more perceptive in our choices, guided by just one compass – the beating, loving heart.

Even that made July wildly beautiful. Even with world going mad.

Yesterday morning, on our daily very early walk with a coffee cup and stick, Nemo and I discovered a big silver balloon stuck among the dahlias. I took it as a good omen – at least it will not hurt any bird or animal anymore. Nemo sniffed it and licked it, just to be sure.

Summer is in no rush. And neither are we.

Tell me about your July. What have you been reading? Where have you been swimming?

Yours,
Anna
The Sea Librarian
beachbooksblog@gmail.com

***

Mīļais draugs,

Pēc pelēka un lietaina jūnija – jūlijs sevi pieteica kā īsta vasara. Saulaina un karsta. Jūra un upe tik neparasti siltas kā tādas vannas. Mināmies uz pludmali peldēt zeltainajā gaismā pirms saulrieta tik bieži, cik vien varējām. Niklāvs, 10, kurš neprot vai vienkārši negrib peldēt ar galvu virs ūdens, nira ar brillēm kā tāds ūdrēns, un Kristians, 15, smaidīja līdz zodam viļņos vairāk nekā jebkur citur.

Mežs ir pilns mellenēm, ar katru dienu arvien lielākām un lielākām, un man pirksti no plūkšanas un ēšanas turpat mētrās kļuva violeti kā iemērkti meža tintē.

Runājot par tinti – brīvdienu rītos esmu sākusi rakstīt savu grāmatu. Esmu apguvusi faktu, ka starptautiska līguma parakstīšana prasa ilgu laiku, tāpēc joprojām vēl nevaru atklāt visu, bet šis ceļojums jau tagad ir iedvesmojošs. Lasīt par peldošām bibliotēkām un vākt informāciju par pludmales bibliotēkām ir kā uzvilkt deju kurpes.

(Arī Latvijā ir pludmales bibliotēka – darbojas jau gandrīz 10 vasaras. Ceru augustā apciemot un uzrakstīt arī par to kādu rindu.)

Savā nesenajā ierakstā “No memuāra līdz jūras bibliotēkām” centos noķert to sajūtu – kā ir, kad pazūdi no skatuves centra un atrodi jēgu veselumā. Veselumā, kas sastāv no daudzām daļām, nevis tikai no Tevis. Jūra nepieder nevienam. Un mēs visi, jūras (un grāmatu) apsēstie, tuvu un tālu, pazīstami un nepazīstami, radām, strādājam un darām visdažādākās lietas kopā. No vienskaitļa uz viļņojošu daudzskaitli.

Septiņas vēstules jūrai jau ir arhivētas. Kura ar Tevi visvairāk rezonēja? Esmu nolēmusi pēc katrām septiņām (jūrām) apstāties, ieelpot, pārlasīt, un sagatavot ierakstu, kas tās izlaidīs caur pirkstiem – kā pastaiga gar jūras krastu, meklējot dzintarus un oļus – lai saprastu, ko jūra nozīmē citiem. Tad sāksies nākamais vēstuļu vilnis. Vai esi domājis uzrakstīt savējo?

Kamēr kārtoju Jūras bibliotēkas istabu un pārskatīju grāmatu kolekciju, atkal un atkal uzdūros fantastiskiem darbiem, kas mani pilnībā ierāva sevī. Tāpēc pavisam nesen sāku ikdienas citātu sēriju “Plūdlīnijas” (Tidelines) BlueSky platformā, daloties ar rindām no Jūras bibliotēkas grāmatām – tās ir pārāk labas, lai paliktu ēnā. Reizi mēnesī “Plūdlīnijas” parādīsies arī šeit blogā, apkopojot visus līdz šim publicētos citātus. Pirmās, iespējams, jau rītvakar.

Jūlija vidū pēc mēnesi ilga atvaļinājuma atgriezos darbā, un, par pārsteigumu, bija patīkami atgūt dienas ritmu un satvaru. Taču pārējā dienas daļa (garie un gaišie vakari) joprojām pieder vasarai – un mums. Kāpt kokos, braukt ar gumijas laivu, riteni vai īrētu bagiju, izzināt pašiem savas pilsētas un klīst pa tālām pļavām pie pavisam citām upēm. Un ilgi, ilgi lasīt, līdz acis pašas aizkrīt.

Jūlijā svinējām vārdadienas: vispirms manas labākās draudzenes Martas, tad Kristiana, un tad manējo. Mūsu zemes pleķītī sabrauca man vistuvākie – varēju parādīt savas takas un taciņas, un mēs visi kopā gājām peldēties. Ieaicināju viņus savā slepenajā dārzā, kas top viņpus upeņu un jāņogu krūmiem kopš pagājušā vasaras un apslēpts no ziņkārīgajiem skatieniem.

Peonijas jau noziedējušas, bet zied vēl pēdējās rozes un pirmās dālijas. Viss aug bijušajā ugunskurvietā – kur reiz tika dedzinātas rudens lapas, zari, salauztas mēbeles un veci dēļi. Pēc lietus dažreiz vēl joprojām virszemē iznirst naglas vai apdegušas spoguļa lauskas, kuras izravēt kopā ar nezālēm. Dobē aug septiņas peonijas, septiņas rozes, septiņas hortenzijas un septiņas dālijas – kā tāds alķīmijas pods, kur pagātne pārvēršas zaļojošos, ziedošos augos. Tur es izsaku visas savas vēlēšanās un pačukstu sapņus savām puķēm.

Vārdadienā Emīls man uzdāvināja nakts tango Jūras bibliotēkas vidū, bet vēlāk Kristians paņēma mani aiz rokas, izveda ārā un parādīja spožas zvaigznes melnajās debesīs. Vai var būt vēl greznākas dāvanas?

Protams, ne viss ir bijis ar rozā vaigiem vien. Dzīvi veido dažādas krāsas, un tas arī padara to tik pilnasinīgi skaistu. Man ir divus gadus vecs borderkollijs, kurš suņu gados ir kā Džonijs Rotens uz skatuves. Viens no maniem dēliem jau ir pusaudzis, un izrādās – tu nekad nevari tam īsti sagatavoties. Tava pieredze nemaz tik labi nepārrēķinās šodienas naudā. Taču visam tam cauri (kas lika man un manai draudzenei pasmaidīt: “Ā, re, kāpēc tie pirmie sirmie mammu mati sāk parādīties šajā vecumā!”) mēs augam. Kļūstam autentiskāki un jutīgāki savās izvēlēs. Mūsu vienīgais kompass – mīloša, pukstoša sirds.

Arī tas padarīja jūliju savelti skaistu. Pat ja pasaule jūk prātā.

Vakar mūsu ļoti agrajā ikrīta apgaitā pa dārzu ar kafijas krūzi un kociņu, es un Nemo pamanījām lielu sudraba balonu, kas bija ieķēries dālijās. Uztvēru kā labu zīmi – vismaz tagad tas vairs neapdraudēs ne putnus, ne zvērus. Nemo to apošņāja un pat nolaizīja – drošības pēc.

Vasara nesteidzas. Un arī mēs ne.

Pastāsti man par savu jūliju. Ko Tu lasīji? Kur peldējies?

Tava,
Anna
Jūras bibliotekāre
beachbooksblog@gmail.com