Sea Library

Once a year the waters of the Daugava river are lowered, revealing the hidden riverbed, and people walk across to St. Meinhard’s Island. A path that is usually water becomes stones and sand. I walked it this August, and in that walk, my Sea Library pilgrimage began: a vow not to buy any new books for twelve months, but to read the ones already gathered on these shelves, like shells left by the tide.

Not long after, a strange coincidence happened. I was in the middle of my flowerbed, circled by dahlias in full bloom, gathering wild yarrow for autumn teas – good for coughs – when the message came. An email: you are the winner. A month earlier, in early August, I had casually entered the Booker Prize newsletter giveaway. I had forgotten about it. And now, just as I promised to seek no new books, thirteen longlisted novels are on their way, together with fine stationery from Choosing Keeping in London and a basket full of delicacies. A miracle, not by searching, but by receiving. The river answered my promise, or maybe that strange little island in the middle of it.

I began reading “Ahab’s Wife or, The Star-Gazer” on the night of falling stars, August 12. Since then, the book has come with me everywhere – in the car, on the train, waiting at the bus station, in the post office line, while water boils for coffee between tasks. Not consuming, but reading a little here and there, not rushing forward but soaking it all in, word by word, like ink tattooing itself on the skin. The miracle of reading: entering the imagined world another person has imagined and created, and discovering you can live inside it for a while or maybe even forever. What’s the rush?

Within its pages I found a sentence that stitched itself into my pilgrimage: “Writing a book, I thought, … has the posture of sewing. One hand leads, and the other hand helps. And books, like quilts, are made, one word at a time, one stitch at a time.”

It is how this all feels. One stitch at a time. One page at a time. Not rushing toward more, but threading together what is already here. The riverbed shows itself, the quilt begins, and even miracles arrive when the hands are steady.

Anna

Reizi gadā Daugavas ūdeņus nolaiž, un atklājas slēptais upes gultnes ceļš. Tad cilvēki var pāriet pāri uz Sv. Meinarda salu kājām. Taka, kas ikdienā ir ūdens un mērojama vien ar laivu, pārtop atsegtos akmeņos un smiltīs. Šī gada augustā es arī to nogāju, un šajā gājienā sākās mans Jūras bibliotēkas svētceļojums: solījums divpadsmit mēnešus nepirkt nevienu jaunu grāmatu, bet lasīt tās, kas jau sakrājušās Jūras bibliotēkas plauktos kā gliemežvāki pēc paisuma.

Drīz vien notika dīvaina sakritība. Biju savā puķu dobē, košu dāliju aplenkta, plūkdama pelašķus rudens tējām – pret klepu kā radīti –, kad telefonā pienāca ziņa. E-pasts: jūs esat uzvarējusi. Augusta sākumā biju pierakstījusies Bukera balvas lasītāju izlozei. Biju jau paspējusi pilnībā aizmirst. Un tagad, tieši brīdī, kad biju solījusi nepirkt jaunas grāmatas, pie manis ceļā ir trīspadsmit garajā Bukera balvas sarakstā iekļauti romāni, pasakainas rakstāmlietas no Choosing Keeping Londonā un grozs pilns ar gardumiem. Brīnums – nevis meklējot, bet saņemot. Upe atbildēja manam solījumam. Vai varbūt noslēpumainā mazā sala tās viducī.

Grāmatu “Ahaba sieva jeb Zvaigžņu vērotāja” sāku lasīt zvaigžņu lietus naktī, 12. augustā. Kopš tā laika tā man ir līdzi it visur – mašīnā, vilcienā, gaidot autobusu, stāvot rindā pastā, vai brīdī, kamēr starp darbiem uzvārās ūdens kafijai. Nevis notiesājot visu, bet lasot mazliet uz priekšu, nesteidzoties un ienirstot katrā teikumā, it kā grāmatas tinte lēnām tetovētos uz ādas. Lasīšanas brīnums: ieiet pasaulē, ko radījis kāds cits, un uz laiku (vai pat uz visiem laikiem) tur pašam padzīvot. Kur steiga?

Grāmatā apvilku citātu, kas pats iešuvās manā svētceļojumā: “Grāmatu rakstīt, es nodomāju, … ir kā šūt. Viena roka vada, otra palīdz. Un grāmatas, gluži kā vatētās segas, top – pa vārdam, pa adatas dūrienam.”

Tāds arī šis ceļš pa metaforisko upes gultni man šķiet. Pa solim un olim. Pa adatas dūrienam. Pa valdziņam. Pa lappusei. Nesteidzoties pēc vairāk, bet sadiedzot kopā to, kas jau ir. Upes gultne atsedzas, audums sākas, un pat brīnumi klēpī iekrīt kā zvaigznes, kad rokas paliek mierīgas.

Anna

Foto: Anna Iltnere / Jūras bibliotēka