Sea Library

Dear friend,

August is the month of falling stars – when you make a wish, when you remember how to dream, when you walk your own path and let the world answer the rhythm of your heartbeat.

In our garden, dahlias burst open like constellations, each bloom a star with its own name. This is my second summer with a flower garden, and the first with dahlias – their colours feel almost otherworldly. I learned their names one by one (Pink Pearl, Optic Illusion, Huku Maru, Café au Lait and others), gathered them into vases, and gave them away to other librarians.

They grow in the farthest corner of the garden, in the old firepit – once a place where we burned what we no longer needed. Now it has become a secret galaxy of blossoms, unseen yet radiant. And it was there that a surprise arrived: a message from the Booker Prize, telling me that my entered email had won the main giveaway.

It felt like the universe had spoken back. Just days before, I had vowed not to buy any new books for a year, but to stay with the thousand unread ones already here in the Sea Library. To win books and gifts after such a promise seemed like a reply to my vow.

Around the same time, waters of the Daugava river were lowered, revealing the hidden riverbed, dry enough for us to walk across it, all the way to Saint Meinhard’s island. That island was the place where I made my vow – to begin a Sea Library pilgrimage through the riverbed of books I already have. Days later, around my forty-first birthday, the Booker letter came.

The first gift from them to reach me was from Choosing Keeping in London – a notebook as deep blue as midnight and a pen as if drawn from fairytales. I opened its pages, thought for a moment, and wrote the words “The Girl with the Blue Dog.” So began a series of partly biographical fairytales, spun from the same material that my unfinished memoir has held for years. Perhaps this is how it will finally be transformed – melted down in the alchemy of story, flowing out like ink, finding its own new form. I’ll share a new one each weekend.

As I’ve already whispered to you, when I put my memoir into the drawer, a publisher in London approached me and suggested I work on my proposed idea about libraries around the world connected to the sea in one way or another. I have two years to write the manuscript, and August was dedicated to exploring, interviewing, and writing about floating libraries that bring books to readers by boat and ship. I have nearly finished that chapter and will move on in September to beach libraries. I feel so grateful for this period of my life.

Meanwhile, Letters to The Sea have continued to arrive. I gathered the first seven in a roundup, feeling for a moment like a sea anthropologist, studying the messages that drifted ashore. Since then, two more have followed. Each feels like a tide carrying voices from elsewhere into this quiet library by the Baltic.

Although the Sea Library has been closed to visitors since spring, August brought a rare exception. Fiona Middleton, writing her PhD on Ocean Literacy, came with her partner, Venetian Pietro. We walked alongside the forest, we walked to the river, sat among the books, and spoke of seas and stories. When they left, she gave me Mermaid Gin from her Isle of Wight – a taste of another coastline (and sea fennel). We have exchanged e-mails since covid, so it was so lovely to sit with her right here.

Not all gifts arrive beautifully wrapped in paper. Ten days ago, Nemo broke his paw, and our life has slowed into a gentler rhythm for a month or two. Yet even here, something miraculous unfolds. Nemo burns his energy through mind games: searching for hidden treats among the bookshelves, learning the names of his sea toys, distinguishing the sound of seahorse from seastar. We take him on careful city trips, to shops and cafés that welcome dogs. With his blue and brown eyes, he looks at me as if to say: thank you for taking me everywhere.

This was also a summer after hard decisions: to close the Sea Library for visitors for a while, delete Instagram and Twitter, to put my memoir away. To find a way for my eldest son – a very smart teenage boy, deep into cinema history and music – to survive the next school year, when teenage storms weigh heavily on his nervous system. We decided on at least half a year of distant learning. School begins on September 1st, and we can breathe again, or at least it feels so. Meanwhile my youngest will try out a Football School, a dream of his own, and we are here to support him.

How many times do we grow? First, we grow ourselves and reach the so-called grown-up stage. But even then, we search for paths, shedding old skins like snakes and dragons, spitting out teeth like children and sharks, to grow new ones. We become ourselves again and again. Then, with our children walking their own paths, we grow once more – beside them, learning anew. Aren’t we all like perennial plants? Star-shaped dahlias glowing like comets in August, then retreating to the basement to wait for spring, for soil, for the chance to bloom again.

Now the summer has slipped away. This one was quiet but full – of transformations, vows, gifts, my own tribe and falling stars. August always feels like the time Tove Jansson loved best: ripe, edged with autumn, heavy with story. A season that reminds me to dream, to listen, to walk where the path opens, and to trust that the world will answer. Your only job is to be honest.

What was your August like?

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna
The Sea Librarian

Dārgais draugs,

Augusts ir zvaigžņu lietus mēnesis – kad vari ievēlēties, no jauna sapņot, kad soļo savu ceļu un ļauj pasaulei atbildēt Tavas sirds ritmā.

Dārzā dālijas plaukst kā zvaigznāji, katrs zieds kā komēta ar savu vārdu. Šī ir mana otrā vasara puķu dobē, un pirmā ar dālijām – to krāsas šķiet gandrīz pārpasaulīgas un brīžiem atgādina arī saldumu veikalu. Iemācījos katru nosaukumu (Rozā Pērle, Kafija ar Pienu, Huku Maru u.c.), kārtoju tās vāzēs un dāvināju citiem bibliotekāriem.

Dālijas aug dārza tālākajā stūrī, vecajā ugunskurvietā – reiz vieta, kur sadega viss liekais. Tagad kļuvusi par slepenu zvaigžņu dārzu, neredzamu, starojošu un siltu. Un tieši tur pienāca pārsteigums: ziņa no Booker Prize, ka mana garāmejot ievadītā e-pasta adrese ir vinnējusi galveno balvu.

Šķita, ka Visums pats atbild. Pāris dienas pirms tam biju solījusi nepirkt nevienu jaunu grāmatu veselu gadu, palikt pie ap tūkstoti nepārlasīto grāmatu, kas jau ir Jūras bibliotēkā. Laimējot grāmatas un dāvanas pēc šāda solījuma šķita kā atbilde uz sirdsgudru apņemšanos.

Neilgi pirms tam Daugavas upes gultnē ūdens tika nolaists tieši tik daudz, ka varējām līdz Svētā Meinarda salai aizsoļot kājām. Šī sala arī bija tā vieta, kur es izteicu savu solījumu – uzsākt Jūras bibliotēkas svētceļojumu pa jau esošo grāmatu upes gultni. Dažas dienas vēlāk, ap manu 41. dzimšanas dienu, pienāca Bukera vēstule.

Pirmā dāvanas daļa, kas jau pienākusi, bija no Choosing Keeping Londonā – pildspalva un naktszilas krāsas piezīmju klade, it kā izcelta no pasakām. Es atvēru tās lapas, brīdi padomāju un uzrakstīju vārdus “Meitene ar Zilo Suni”. Tā sākās daļēji biogrāfisku pasaku sērija, izplūdušas no tā paša materiāla, ko glabāja mans nepabeigtais memuārs. Varbūt tā tas beidzot tiks pārvērsts – pārkausēsies pasakās, tecēs kā tinte, atrodot savu jauno formu. Katru nedēļas nogali publicēšu jaunu pasaku. Kopā desmit.

Kā jau Tev pačukstēju, brīdī, kad noliku savu memuāru atvilktnē, pie manis vērsās izdevējs Londonā un ierosināja strādāt pie manas ieceres par bibliotēkām visā pasaulē, kas vienā vai otrā veidā saistītas ar jūru. Man ir dots divu gadu laiks, lai uzrakstītu manuskriptu, un augusts bija veltīts izpētei, intervijām un rakstīšanai par peldošajām bibliotēkām, kas pieved grāmatas lasītājiem ar laivām un kuģiem. Šo nodaļu esmu gandrīz pabeigusi un septembrī pāriešu pie pludmales bibliotēkām. Esmu tik pateicīga par šo savas dzīves posmu.

Tikmēr vēstules jūrai turpina pienākt. Es apkopoju pirmās septiņas kopsavilkumā, jūtoties kā jūras antropoloģe, pētot ziņas, kas nonāk krastā. Kopš tā laika pienākušas vēl divas. Katras kā plūdmaiņa, kas nes balsis no citām vietām uz šo kluso bibliotēku Baltijas krastā.

Lai arī Jūras bibliotēka ir slēgta apmeklētājiem kopš pavasara, augustā notika reta izņēmuma diena. Fiona Middleton, rakstot doktora darbu par okeānpratību, ieradās kopā ar savu draugu, venēcieti Pietro. Mēs gājām pa meža takām līdz upei, sēdējām starp grāmatām un runājām par jūru un stāstiem. Kad viņi devās prom, viņa man uzdāvināja Nāriņu džinu no savas dzimtās Vaitas salas Lamanšā. Ar Fionu sarakstāmies kopš kovida laika, bija neticami forši ar viņu pabūt kopā.

Ne visas dāvanas nāk smuki iesaiņotas. Pirms desmit dienām Nemo slapjā zālē salauza ķepu, un mūsu dzīve ir palēlinājusies maigākā ritmā uz vismaz mēnesi vai pat diviem. Tomēr pat šeit notiek kaut kas brīnumains. Nemo iztērē savu enerģiju ar prāta spēlēm: meklējot slēptus kārumus starp bibliotēkas grāmatplauktiem, apgūstot jūras rotaļlietu nosaukumus, atšķirot “jūraszirdziņu” no “jūras zvaigznes”. Mēs viņu vedam drošās pastaigās pa pilsētu, uz veikaliem un kafejnīcām, kur atļauti suņi. Ar savām zilaji brūnajām acīm viņš skatās uz mani it kā teiktu: paldies, ka ņem mani visur līdzi.

Šī bija arī vasara pēc grūtām izvēlēm: aizvērt Jūras bibliotēku uz laiku, izdzēst Instagram un Twitter kontus, nolikt malā memuāru, pie kura strādāts piecus gadus, atrast veidu, kā mūsu vecākais dēls – ļoti gudrs pusaudzis, līdz ausīm iekšā kino vēsturē un mūzikā – izdzīvotu nākamo skolas gadu, kad pusaudžu vētras smagi noslogo nervu sistēmu. Tāpēc izlēmām vismaz pusgadu mācīties attālināti. Skola sākas 1. septembrī, un mēs varam atkal elpot, vismaz tā tas šķiet. Tikmēr jaunākais dēls izmēģinās Futbola skolu – savu sapni, un mēs esam šeit, lai viņu atbalstītu.

Cik reizes mēs augam? Vispirms augam paši un sasniedzam tā saukto pieaugšanas brīdi. Bet pat tad mēs meklējam ceļus, mainām ādu kā čūskas un pūķi, izspļaujam zobus kā bērni un haizivis, jo vietā aug jauni. Mēs kļūstam par sevi atkal un atkal. Tad, kad mūsu bērni iet savu ceļu, mēs augam vēlreiz – līdzās viņiem, mācoties no jauna. Vai neesam visi kā daudzgadīgie augi? Zvaigžu dālijas, kas mirdz kā komētas augustā, tad nolien pagrabā, gaidot pavasari, augsni, iespēju ziedēt no jauna.

Vasara ir pagājusi. Aiz loga līst. Šī bija klusa, bet pilnasinīga vasara – pārmaiņu, solījumu, dāvanu, savējo cilvēku un krītošo zvaigžņu pārbagāta. Augusts vienmēr šķiet kā tieši tāds laiks, ko mīlēja Tūve Jānsone: nobriedis, ar rudens smaržu gaisā, pilns, pilns stāstu. Mēnesis, kas atgādina, kā sapņot, kā klausīties, kā soļot turp, kur ceļš paveras, un uzticēties, ka pasaule vienmēr atbildēs, ja vien būsim godīgi paši pret sevi.

Kāds bija Tavs augusts?

Anna
Jūras bibliotekāre

Foto: Anna Iltnere / Jūras bibliotēka & Fiona Middleton