Sea Library

As I wrote before, I have begun publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack. We are half-way there!

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the sixth part, The House of the Architect here.

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna
The Sea Librarian

Kā jau rakstīju, esmu sākusi publicēt savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Tā kā ir nedēļas nogale, Tev ir iespēja iepazīties ar sesto daļu.

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Sestā mazā nodaļa, “Arhitekta māja”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Meitene kuģoja tālāk, Zaļās Vārnas spalva bija piespiesta pie viņas sirds. No niedru ligzdas pie ezera, kur dzīvoja Gleznotājs, vējš viņu nesa uz jūru.

Uzkalnā pie jūras dzīvoja Meitenes otrs vectēvs. Viņa māja parādījās viņas priekšā ar klusu noteiktību.

Tā bija maza, precīza māja. Ne grezna, ne skaļa – kā nomērīta. Sienas klāja oranži dēļi, kas silti iemirdzējās saulrieta gaismā tāpat kā priežu stumbri. Ap stiklotajām sienām auga rododendru kupenas, lapas tumši zaļas un ādainas pusēnā slēpa logus. Māja šķita reizē paslēpta un atklāta, pieticīga un pilnīga, sniedzot visu, kas vajadzīgs, un reizē neko lieku.

Meitene notauvoja pa daļa lidojošo, pa daļai peldošo ozola kuģi kalna pakājē un pa šauru taku kāpa augšup. Zem kājām mīkstas priežu skujas. Kad viņa sasniedza māju, viņa apstājās. Proporcijas bija tik līdzsvarotas, ka šķita – viņa stāv noslēpumainas harmonijas priekšā, kā pie mūzikas instrumenta noskaņotām stīgām.

Meitene iegāja pa stikla durvīm, kas atvērās klusi. Iekšā valdīja sveķu un koka siltā smarža. Katra līnija, katrs stūris bija pārdomāts. Saules stari krita caur stikla sienu, piepildot telpu ar mājīgu gaismu.

Tur bija galds – stingrs un vienkāršs. Grāmatu plaukts, rūpīgi sakārtots. Gulta, ielikta kaktiņā. Nekā lieka, nekā netrūka. Māja pati elpoja, it kā zinātu, ka tai visa ir gana.

Arhitekts jau gaidīja. Viņš stāvēja pie galda, matos sirmums, skatienā – tāli apvāršņi. Rokā zīmulis, it kā viņš līdz pat šim brīdim būtu skicējis. Viņš neizrādīja pārsteigumu; tikai pasmaidīja, mierīgi un zinoši, it kā šo atkalsatikšanos būtu uzrasējis jau sen.

“Nāc,” viņš teica klusi, bet skaidri. “Sēdies. Šī māja ir būvēta sarunām.”

Viņa apsēdās, un krēsls bija ideāli piemērots viņas augumam – ne par augstu, ne par zemu. No šejienes caur stiklu pavērās jūra, plaša un mierīga.

Vectēvs runāja:

“Būvēt nozīmē klausīties. Māja nedrīkst kliegt. Tai jāatbild zemei, uz kuras tā stāv, vējam, kas nopaijā jumtu, kokiem, kas sargā visriņķī. Ja kaut kā ir par daudz, māja smok. Ja par maz, tā šķīst. Bet ja mērs ir pareizs, māja kļūst spēcīgi neredzama. Tā kļūst par daļu no tā, kur tā atrodas un kas tajā mīt.”

Meitene noglaudīja galdu. Viņa juta koka šķiedru zem pirkstiem. Viņa domāja par vecmāmiņu stāstiem, par audumiem un zupām, par izdzīvošanu. Par Gleznotāja drosmīgajiem triepieniem, par krāsām, kas slēpās zem krāsām. Un tagad – māja, kas deva formu klusumam, proporcijai, vārdos neizsakāmajam, ko var tikai piedzīvot.

Gar stikla sienu pārlidoja ēna. Viņa pacēla skatienu.

Uz priedes zara bija nosēdusies Pelēka Vārna. Tās acis bija asas un vērīgas. Putns iesaucās, un no spārna izslīdēja spalva. Tā lēni planēja lejup, līdz nokrita uz terases.

Arhitekts piecēlās, atvēra durvis un pacēla spalvu. Viņš ielika to meitenei plaukstā, līdzās Zaļās Vārnas spalvai, ko viņa jau glabāja.

“Ņem,” viņš teica. “Viena spalva ir krāsai, otra – struktūrai. Abas ir vajadzīgas. Neaizmirsti.”

Meitene piespieda vārnas spalvu pie sirds. Tā bija tumšāka, stingrāka par pirmo, droša kā taisni vilkta līnija.

Viņa vēl brīdi palika, vērodama vectēvu zīmējam, klausīdamās zīmuļa skrapstos uz papīra, mājas mierīgajai elpā. Bet viņa zināja – ceļojums vēl nav galā.

Beidzot viņa piecēlās. Arhitekts pamāja. “Ej,” viņš teica. “Tavs ceļš tevi gaida.”

Pelēkā Vārna pacēlās no priedes, apriņķoja ap māju un pazuda jūras virzienā.

Meitene atgriezās savā kuģī, abas spalvas droši glabājot pie sirds.

Kad attālinājās no krasta, viņa vēlreiz atskatījās. Oranžie dēļi mirdzēja vakara gaismā, stikls atspoguļoja viļņus. Vectēvs joprojām sēdēja pie galda, zīmēdams klusumā.

Tad vējš iepūta burās, un viņa tika nesta atpakaļ uz ozolu un reizē – pretī tam, kas vēl gaidīja aiz apvāršņa.

Foto: Kristians (15)