Sea Library

Do you ever write something down on a small piece of paper, fold it neatly, and hide it at the back of a notebook – or maybe between its pages – words that are like whispered wishes, sent to a falling star? I started doing that ten years ago, when I changed the course of my life – or rather, when I burned the bridges to my previous path and stood before a velvet darkness, stepping into it with trust, curiosity, and closed eyes.

Soon I knew just one thing for certain – I wanted to write a book that would be published in the world.

A funny wish, perhaps – especially for a girl (I’ve always been a girl on a summer holiday at heart) who had just let go of the myth of a “career” and climbed down from all the imagined ladders leading to imagined tops. And yet, I held onto this one dream – that my words, printed in a book, might one day be read from many different shores.

That was ten years ago. Since then, I’ve found the sea on my map, founded the Sea Library, and three years ago began a new day job that helps sustain my dreams – at the National Library of Latvia. From time to time, I returned to that same wish, rewriting it on new pieces of paper. Sometimes the words changed: to find an agent, to change the agent, to finish the manuscript, to find someone who would want to publish it.

And then, ten years later, at the beginning of this year, I made a big and difficult decision – while walking through the snow by the pine forest near my home – to put my long-written, endlessly rewritten book away. Deep into a drawer. Not everything needs to be finished. Not everything needs to be published.

(The put-away memoir, however, has since uncoiled from its cocoon and been unexpectedly reborn – as a fairytale memoir in ten parts, “The Girl with the Blue Dog,” which you can read here on this blog.)

And then, literally the very next day – just as snowy as the one before – I received a message from a publisher in London, asking if I’d like to develop an idea I had once pitched to them long ago. Back then it was just a thought – nothing written, nothing researched. Month after month, email after email, as the winter turned into green and blossoming spring, we shaped the idea together. Until, in June, I received the long-awaited yes – they loved the idea, and the book proposal I had developed received a wonderful review. The contract process began – for a book that does not yet exist, but soon will.

Four months later – this morning – I signed the contract.

And now, at last, I can share it with you: in two years, I will deliver the manuscript for a book called “Sea Libraries” (yes, in that beautiful, generous plural). It will be published by Facet Publishing in London and will tell the stories of many libraries around the world that are connected to the sea and water in one way or another.

It feels as if all the paths have been flowing here, toward this moment – when, with a heart full of sea stories and experience from the world of libraries, I can finally become the storyteller who weaves it all together for you.

With deep gratitude to The Stimola Literary Studio in New Jersey, USA, and my agent Allison Remcheck – the best possible team for this journey, and such kind guardians of my work. And to all my friends and family who are here, beside me.

And to you – who read my notes, my letters, my blog posts.

Everything lies ahead now.

Anna
Sea librarian and writer

Vai tu kādreiz uzraksti kaut ko uz papīra lapiņas, saloki to glīti un paslēp klades aizmugurē – vai varbūt starp tās lapām – vārdus, kas ir kā čukstus izteiktas vēlēšanās, veltītas krītošām zvaigznēm? Es sāku to darīt pirms desmit gadiem, kad mainīju savas dzīves gaitu – vai drīzāk, kad nodedzināju tiltus ar iepriekšējo ceļu un pretim man bija vien samtaina tumsa, kurā devos iekšā ar uzticību, zinātkāri un aizvērtām acīm.

Drīz es zināju tikai vienu pavisam droši – es vēlos uzrakstīt grāmatu, kas tiks izdota pasaulē. Smieklīga vēlme, varbūt – īpaši meitenei (savā sirdī vienmēr esmu bijusi meitene vasaras brīvlaikā), kura tikko bija atteikusies no karjeras mīta un nokāpusi no jebkādām iedomātām trepītēm, kas veda uz tikpat iedomātām virsotnēm. Un tomēr es turējos pie šī viena sapņa – ka mani grāmatā nodrukātie vārdi kādu dienu tiks lasīti daudzos un dažādos krastos.

Tas bija pirms desmit gadiem. Kopš tā laika esmu atradusi jūru savā kartē, dibinājusi Jūras bibliotēku, un pirms trim gadiem uzsākusi jaunu dienas darbu, kas ļauj uzturēt manus sapņus – darbu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ik pa laikam es atgriezos pie šīs vēlēšanās, pārrakstot to uz jau jaunām papīra lapiņām. Dažkārt vārdi mainījās: atrast aģentu, nomainīt aģentu, pabeigt manuskriptu, atrast kādu, kurš vēlēsies to izdot.

Un tad, desmit gadus vēlāk, šī gada sākumā, es pieņēmu lielu un grūtu lēmumu, ejot pa sniegu gar priežu mežu tepat pie mājām – nolikt savu ilgi tapušo un arvien pārrakstīto grāmatu pavisam malā. Dziļi atvilktnē. Ne visam ir jātop pabeigtam. Un ne viss ir jāizdod. (Nobāztais memuārs gan šoruden izvīstījās no kokona un negaidīti atdzima taureņa formā – kā pasaku memuārs desmit daļās “Meitene ar Zilo Suni”, ko vari izlasīt tepat blogā.)

Un jau burtiski nākamajā dienā, tikpat sniegotā kā iepriekšējā, man uzrakstīja izdevējs no Londonas, vaicājot, vai es nevēlētos attīstīt kādu ideju, ko ilgu laiku atpakaļ biju viņiem piedāvājusi – toreiz gan tikai domu līmenī, vēl nekas nebija ne izpētīts, ne uzrakstīts. Mēnesi pēc mēneša, e-pastu pēc e-pasta, zaļam un ziedošam pavasarim nomainot ziemu, mēs ideju noapaļojām, līdz jūnijā es saņēmu ilgi gaidīto jā – viņiem ideja patika un grāmatas projekts, ko biju izstrādājusi, saņēma lielisku recenziju, un sākās līguma process. Par grāmatu, kas vēl tikai taps.

Četrus mēnešus vēlāk – šorīt – es parakstīju līgumu.

Un tagad es beidzot varu Tev atklāt: pēc diviem gadiem man būs jāpabeidz manuskripts grāmatai ar nosaukumu “Jūras bibliotēkas” (jā, burvīgā daudzskaitlī). To izdos Facet Publishing Londonā, un tā stāstīs par daudzām bibliotēkām visā pasaulē, kas vienā vai otrā veidā saistītas ar jūru un ūdeni. Visi ceļi šķiet saplūduši tieši te un šajā brīdī, kad ar jūras stāstu bagātībām un bibliotēku jomas pieredzi, es varu būt tā stāstniece, kas to visu izstāsta Tev.

Ar dziļu pateicību Stimola Literary Studio Ņūdžersijā, ASV, un manai aģentei Elisonai Remčekai – vislabākajai komandai šim ceļojumam, kurā par mani parūpējas. Un visiem maniem draugiem un ģimenei, kas ir tepat, man līdzās.

Un Tev, kas lasa manas zīmītes, vēstules un bloga rakstus.

Tagad viss ir priekšā.

Anna
Jūras bibliotekāre un rakstniece