Sea Library

October was a month of colours and light. A month of heightened senses, brought by the changing weather and the turning season. Soft, muddy ground underfoot, the smell of fallen and decaying leaves in my nostrils, fog above the river with white and grey swans and herons, and the first frost in the early mornings biting my fingers and sugar-coating the grass. The air felt ripe – both with what has been completed and with what quietly waits to grow next.

This October, I dug out my first dahlias. I had planted seven dahlia tubers in spring, and they grew into a whole forest of wondrous blooms that kept flowering well into early October. When I finally lifted them from the soil, each one had multiplied into many more. The act felt almost ceremonial – planting ideas, letting them grow and bloom, then gently digging up the roots to keep them safe through winter.

It made me wonder: what are my ideas and projects that should now be tucked into a neat, warm box until the next season? This month I began to cradle a secret – I remembered a long-hidden dream of translating into Latvian one of the books that means the most to me. A book full of whales, which I want to let pass through my skin, to be with the story as closely as possible. It will be a slow, quiet, and long work, and when it is done, I will see how to proceed – whom to approach in Latvia about acquiring the rights and publishing this translation. For now, I keep it as an intimate secret, letting the whale world into my days only a little at a time, like sipping ginger tea with honey and lemon in the evening.

One of the ideas I already placed in that warm box was my memoir, which I’ve mentioned before. I put it away at the beginning of this year – and a miracle happened. In that free space, another book began to take shape. Yesterday, I signed the contract for it with London.

Meanwhile, my memoir transformed – perhaps into a butterfly, or maybe a dragonfly — and reemerged as the fairytale memoir: The Girl with the Blue Dog, which I finished publishing here.

In Latvia, from late September to November 10, we live through the time when the souls of our ancestors visit us. Whether one believes it or not, it’s a special season for gratitude. These tales became my way of saying thank you – to my grandparents and parents, and to my belief in art, symbolized by the blue dog.

When I finished the fairytales, a message from Australia appeared in my inbox. A week later, I found myself talking on an early morning radio call, telling my story – my “memoir” in essence – for a show titled “The Year That Made Me”. The interview might be aired in November; I’ll let you know when.

That conversation was also the first thing I did from my new writing desk. I have never had a proper writing place at home. I’ve migrated for years with my pink laptop – from sofa to kitchen table, from bed to Sea Library, even to my sons’ desks when they weren’t home. But my eldest, Kristians, who is now fifteen, noticed this wandering. He found me a corner in the Sea Library, moved some furniture around, and, with his own saved money, bought me a small black desk. He placed our old iMac on it – the one older than he is – and turned it into a jukebox. Now I have a magic corner for my weekend writing mornings, with crocheted corals growing in one corner and blue whales swimming nearby.

So there I was, one foggy October morning, speaking to Sydney at 8 AM, with Nemo’s head resting in my lap and my hagstone in my palm to keep me calm.

My best friend Marta published her book this month in Latvian – a story for children about a girl named Mula, who goes in search of her lost shadow. On her journey, Mula meets artists who tell her about shadows, colours, and light. At one point, Marta writes about an old Native American folk tale – of calling your shadow home with a song, so it would return to you. We cannot live without our shadows; we need them. And in the end, Mula finds hers – the shadow for her drawn woodpecker. I am so happy for Marta, for Mula. And today I found out that my friend Laura, who is an artist, will also have a book. Laura has drawn me and Nemo too, and I would gladly tattoo my home with her illustrations.

I loved this October. Its cold, foggy mornings. Its dark evenings with lanterns and copper oak leaves. With everything I have and love, and everything still waiting to be created.

Anna

Oktobris bija krāsu un gaismu mēnesis ar saasinātām maņām, ko atnesa īstens rudens gaiss. Zem kājām – mīksti dubļi, apkārt – nobirušas, trūdošas lapas zaļā, brūnā, sarkanā un dzeltenā krāsā, virs upes – balta migla ar pelēkiem un baltiem gulbjiem un gārņiem. Pirmais sals koda pirkstos un apcukuroja zāli. Mēnesis bija bagātīgs un auglīgs – pilns ar to, kas padarīts, un ar to, kas tikai dzimst nākamajam gadam.

Pirmo reizi izraku savas dālijas. Pavasarī iestādīju septiņus gumus, un vasarā tie pārvērtās nebeidzami ziedošā brīnumdārzā, kas turpināja ziedēt pat oktobra sākumā. Kad katru no gumiem izcēlu, tas bija kļuvis par veselu čemuru. Šis darbs šķita kā rituāls – iestādīt idejas, ļaut tām augt un ziedēt, tad uzmanīgi izrakt saknes, lai tās siltumā un tumsā noglabātu līdz nākamajam gadam.

Tas man lika aizdomāties – kuras no manām idejām un iecerēm arī šobrīd jānoliek malā, kā gumi kastītē, lai tās vēlāk varētu atkal iestādīt? Šomēnes sāku auklēt kādu noslēpumu – atcerējos sen noglabātu sapni iztulkot latviski vienu no manām vismīļākajām grāmatām. Grāmatu, kas pilna ar vaļiem, un kuru vēlos izlaist caur savu ādu, būt ar šo stāstu tik tuvu, cik vien iespējams. Tas būs lēns, nesteidzīgs un ilgs darbs, un, kad tas būs veikts, es apdomāšu, kā rīkoties tālāk – kam Latvijā piedāvāt ideju iegādāties šīs grāmatas tulkošanas tiesības un izdot tulkojumu. Pagaidām šo sapni glabāju kā intīmu noslēpumu, ļaujot vaļu pasaulei ienākt manā ikdienā tikai mazliet – kā vakaros iemalkojot ingvera tēju ar citronu un medu.

Viena no idejām, ko jau ieliku tajā siltajā pārziemošanas kastītē, bija mans memuārs, par kuru esmu daudz stāstījusi. Noliku to malā gada sākumā – un notika brīnums. Svaigi noravētajā dobē iesakņojās cita grāmata. Un vakar parakstīju līgumu ar izdevniecību Londonā.

Tikmēr arī pats memuārs pārvērtās – varbūt tauriņā, varbūt spārē – un atdzima kā pasaku memuārs. “Meitene ar Zilo Suni”, ko pabeidzu publicēt blogā tagad oktobrī.

Latvijā no septembra beigām līdz 10. novembrim ir veļu laiks – kad, kā runā, mūsu senču dvēseles mūs apciemo. Lai vai kā to uztver, šis ir īpašs brīdis pateicībai. Šīs pasakas bija mans veids, kā pateikt paldies – vecākiem, vecvecākiem un ticībai mākslai, ko simbolizē zilais suns.

Kad biju tās pabeigusi, manā e-pastā sakritīgi pienāca vēstule no Austrālijas. Nedēļu vēlāk agrā rītā sēdēju pie galda un stāstīju savu stāstu radio pārraidei “The Year That Made Me” (“Gads, kas mani izveidoja”). Iespējams, to pārraidīs novembrī – pastāstīšu, kad tā būs klausāma.

Tā bija pirmā saruna, ko veicu no sava jaunā rakstāmgalda. Mājās man nekad nav bijusi īsta vieta, kur rakstīt. Ar savu rozā klēpjdatoru esmu migrējusi no dīvāna pie virtuves galda, no gultas uz Jūras bibliotēku vai pie puiku rakstāmgaldiem, kad tie bija brīvi. Bet mans vecākais dēls Kristians, tagad piecpadsmitgadnieks, to vēroja. Viņš šomēnes atrada man stūrīti Jūras bibliotēkā, pārbīdīja mēbeles un no savas sakrātās naudas nopirka melnu galdu. Uz tā viņš nolika mūsu veco iMac datoru – vecāku par viņu pašu – un pārvērta to par mūzikas atskaņotāju. Tagad man ir burvju stūrītis nedēļas nogales rītiem – ar tamborētiem koraļļiem stūrī un zilajiem vaļiem, kas peld līdzās.

Tieši tur, miglainā oktobra rītā, notika mana sazvanīšanās ar Sidneju – pulksten astoņos, ar Nemo galvu klēpī un laimes akmentiņu plaukstā, lai nesatrauktos.

Šis oktobris bija īpašs arī manai draudzenei Martai – viņa izdeva savu bērnu grāmatu par meiteni vārdā Mula, kura dodas meklēt ēnu. Ceļā Mula sastop māksliniekus, kas stāsta par ēnām, krāsām un gaismu. Kādā brīdī Marta atgādina senu Amerikas pamatiedzīvotāju teiku – par to, kā ar dziesmu sauc savu ēnu mājās. Mēs nevaram dzīvot bez savas ēnas. Un beigās Mula atrod ēnu savam uzzīmētajam dzenim. Es priecājos par Martu, par Mulu un par šo laiku – ar gariem, tumšiem vakariem, klusiem rītiem un košām lapām, kas joprojām apbur manas mākslu mīlošās acis. Un šodien uzzināju, ka draudzenei Laurai, kura ir māksliniece, arī būs grāmatiņa. Laura ir zīmējusi arī mani un Nemo, un ar viņas ilustrācijām labprāt iztetovētu savu māju.

Man patika oktobris – ar spirgtiem, miglā tītiem rītiem, ar tumšiem, smaržīgiem vakariem, lampiņām un vara krāsas ozollapām. Ar iekurinātas krāsns smaržu. Ar visu, kas man ir un ko es mīlu, un ar visu, kas vēl tikai taps.

Anna

Visi foto: Anna Iltnere / Jūras bibliotēka