How to paint the sea? It has to be as mysterious a process as writing about it. The sea is a muse, a perpetual puzzle, and also, a minefield of clichés. How to find the right words, not overdo it? How to paint how big the sea is? “The sea is difficult,” says Plasson, a painter, in Alessandro Baricco’s “Ocean Sea”.
Now I’m sailing to another book to meet a sea-enchanted artist, Pat de Groot. RISINGTIDEFALLINGSTAR, a book dear to me and written by Philip Hoare, takes me to Provincetown, on Cape Cod, USA. By the sea, nearly upon the sea, is Pat de Groot’s house where she lives and draws, and paints (in the past, but forever in the book). I could talk about the book for hours but today I want to pick out bits and pieces about Pat painting the sea. Again and again.
“On the studio walls hang Pat’s paintings of the view outside: the same scene painted again and again, like the cormorants; the same proportion of sea and sky, the same dimensions divided between air and water, in mist and fog and snow and moonlight.”
To paint the sea: is it a process or is it a state? Maybe one leads to the other? “They are not so much paintings as meditations,” writes Philip Hoare. “They look through the moment of seeing – the falling fog, the drifting snow, the rising moon.” It’s like not getting in between the one who sees and the sea itself.
“They are the sea reduced to its essence.”
How does she do it? “She uses no brushes,” writes Philip Hoare, “but applies the paint with a knife; removing, rather than adding, to reveal what was there all along. The paint is flattened, smoothed, pushed in; you can feel the power of her hand and arm and shoulder behind it.” It sounds like sculpting the sea.
“But at the same time the colour – the medium between what she sees and what she puts down – rises rhythmically like the waves and clouds it re-presents, grey and green and white and blue.”
In my worn copy of the book, I have underlined a sentence and even expressed my sudden joy with a “haha” on the page where Pat quotes her late husband, painter Nanno de Groot. “Analyse your stupidity,” he has given advice as an artist to an artist. More than five years have passed since I first read it and I still think about it often. Do I understand it? Do I need to? It’s like a koan.
“Pat paints the memory of the actuality of the thing – the thing that lies out there. It all comes down to the water. When I admire one painting of a dark sky and a silver sea, she says, ‘I waited half my life to be able to paint that.'”
Masterpieces can pierce the skin of your consciousness and slip right under it. Persons, moments, and emotions, read and experienced while reading, can pop up back at night. Don’t tell your dreams to anyone else, Emīls, my husband, keeps reminding me. Dreams are for dreamers; they create a world of meanings you cannot share. And yet I saw a boat. In the boat were red crabs and a sailor–writer; and Pat – a painter – was in the form of a fog above the sea.
“Everything is here; everything disappears. Every window is a frame for her work: windows in her dining room, the windows she looks through from her bed, the windows in her bathroom, the windows in her head. They all admit possibilities and impossibilities; work-in-progress. Her mind is laid out here.”
Philip Hoare RISINGTIDEFALLINGSTAR. Fourth Estate, 2017. Borrow this and his other books from the Sea Library
Kā uzgleznot jūru? Tas šķiet tikpat noslēpumaini kā rakstīt par to. Jūra ir mūza, mūžīgā mīkla un arī – klišeju mīnu lauks. Kā atrast īstos vārdus, nepārspīlēt? Kā uz audekla parādīt, cik jūra liela? “Jūra ir sarežģīta,” saka gleznotājs Plasons Alesandro Bariko darbā “Okeāns Jūra”.
Tagad burāju uz nākamo grāmatu, lai satiktu jūras apburto mākslinieci Patu de Grūtu (Pat de Groot). RISINGTIDEFALLINGSTAR, man īpaši mīļa un Filipa Hāra sarakstīta grāmata, aizved uz Provinctaunu Keipkodas pussalā ASV. Pie jūras, gandrīz vai uz tās, slejas Patas de Grūtas māja, kurā viņa dzīvo, zīmē un glezno (agrāk, bet uz visiem laikiem grāmatā). Es varētu runāt par šo grāmatu stundām ilgi, bet šodien vēlos atlasīt vien gabaliņus par to, kā Pata glezno jūru.
“Pie darbnīcas sienām karājas Patas gleznas ar ārskatu: viena un tā pati aina, kas gleznota atkal un atkal tāpat kā jūraskraukļi; tāda pati jūras un debesu proporcija, tie paši izmēri dalīti starp gaisu un ūdeni dūmakā un miglā, sniegā un mēness gaismā.”
Gleznot jūru: vai tas ir process vai stāvoklis? Varbūt viens ved pie otra? “Tās ir ne tik daudz gleznas, cik meditācijas,” raksta Filips Hārs. “Tās skatās cauri redzes brīdim – sabiezējoša migla, krītošs sniegs, augošs mēnesi.” Tas ir kā nestāvēt ceļā tam, kurš redz, un jūrai.
“Uz tām izvilkta jūras esence.”
Kā viņa to dara? “Viņa neizmanto otas,” raksta Filips Hārs, “bet krāsu uzklāj ar nazi; drīzāk noņemot lieko, nevis pieliekot klāt, lai atklātu, kas tur bijis visu laiku. Krāsa tiek saplacināta, nogludināta, iespiesta; var pat sajust viņas rokas un pleca spēku.” Tā ir kā tēlnieka jūra.
“Bet tajā pašā laikā krāsa – medijs starp to, ko viņa redz, un to, ko viņa parāda, – ritmiski paceļas kā viļņi un mākoņi, ko tā attēlo pelēkā un zaļā, un baltā, un zilā.”
Savā nobružātajā grāmatas eksemplārā esmu pasvītrojusi teikumu un pat dokumentējusi uz lapas malas savu tābrīža sajūsmu ar atmaskojošu “haha” vietā, kur Pata citē savu mirušo vīru, gleznotāju Nanno de Grūtu. “Analizē savu stulbumu,” viņš devis padomu kā mākslinieks māksliniekam. Ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi, kopš pirmoreiz lasīju šo frāzi, un es joprojām bieži par to domāju. Vai es to saprotu? Vai man to vajag saprast? Tā ir kā koans.
“Pata glezno atmiņu par to, kas ir – to, kas ir tur ārā. Pamatā ir ūdens. Kad es apbrīnoju vienu gleznu ar tumšām debesīm un sudrabainu jūru, viņa saka: “Es gaidīju pusi savas dzīves, lai varētu to uzgleznot.””
Meistardarbiem ir spēja caurdurt apziņas ādu un paslīdēt tieši zem tās. Cilvēki un notikumi, par kuriem lasīts, un emocijas, kas piedzīvotas lasīšanas laikā, var uzpeldēt no jauna naktī. Nestāsti savus sapņus nevienam, Emīls, mans vīrs, man bieži atgādina. Sapņi paredzēti sapņotājiem; tie rada tādu nozīmju pasauli, ar kuru nevar dalīties. Un tomēr es redzu laivu. Laivā ir sarkani krabji un svītrains jūrnieks – rakstnieks, un gleznotāja Pata ir kā pelēka migla.
“Viss ir šeit, viss pazūd. Katrs logs ir rāmis viņas darbam: logi viņas ēdamistabā, logi, pa kuriem viņa skatās no gultas, logi viņas vannas istabā, logi viņas galvā. Tie visi ir iespēja un neiespējamais; nekad nepabeigta glezna. Viņas prāts ir ārā.”
Philip Hoare RISINGTIDEFALLINGSTAR. Fourth Estate, 2017. Aizņemies šo un citas Filipa Hāra grāmatas angļu valodā no Jūras bibliotēkas. Citātu tulkojumi mani.
Foto: Lauma Kalniņa, DEKO; Anna Iltnere, Jūras bibliotēka
Sea Library 
2 Comments