Sea Library

Three years ago, on June 20, I joined the team at the Library Development Centre of the National Library of Latvia and began an entirely new chapter – one I now see as part of a much longer story.

Before that, I had spent nearly a decade away from public life. In 2014, I stepped away from the fast-paced world of art journalism and stitching together the map of Europe, trading it for a much slower, quieter rhythm: raising my sons, collecting and reading books, founding the Sea Library, and rediscovering my voice – through books, and the sea, and through the place we had moved to – a home on the banks of the River Lielupe, not far from the sea. Instead of polished exhibition openings, I walked the riverside meadows and dunes overgrown with wild roses every day. During that time, I also discovered something unexpected – a global community of sea and book lovers scattered along coastlines and continents, reminding me how stories – and the sea – connect us, no matter how far apart we are. The world suddenly became unfathomably vast.

That same year, when I left my previous profession and a good job to move to the sea in Jūrmala and reweave myself – coincidentally or perhaps not – the National Library of Latvia opened its doors to the public in its new home – the Castle of Light. A building that my grandfather, architect Modris Ģelzis, helped to bring to life, though he never lived to see its opening. The Castle of Light rises on the banks of the Daugava River, reflecting the ever-changing sky. It feels only fitting that the river is part of the building’s very life – its cooling and climate systems, which protect the books and archives, are fed by the river’s water.

At the time, I had no idea that less than ten years later, I would be walking those halls every day, climbing those floors, carrying books and thoughts of my own.

When I received the phone call letting me know I had been accepted to work at the National Library, I was standing in my grandfather’s blooming rhododendron garden by his summer house in Saulkrasti. I’m here again this week – with my boys (and now also Nemo), standing in that same garden, feeling the same quiet magic.

These three years have been filled with curious humility, steady growth, and heartfelt thanks. The National Library entrusted me – someone with no formal education in library science, but with a storyteller’s heart and a deep love of books – with the role of editor of the Latvian Library Portal. I am still sincerely grateful for that trust.

After earlier years spent traveling through Europe, these past three years have taken me across small Latvia – visiting public, academic, and school libraries from villages to cities and discovering the riches hidden in each point on the map. I’ve met librarians who are not only keepers of books, but also guardians of community, creativity, and care.

I’ve learned that libraries are not just homes for books. They are spaces for people – places of transformation, inspiration, and connection. They hold memory and potential side by side, and today, they may be more important than ever before.

Over these years, my work has involved preparing interviews and articles, publishing news and stories that shine a light on the importance of libraries in society. Through the Latvian Library Portal – often with a pen between my teeth – I’ve tried to illuminate the quiet heroism of librarians, the evolving nature of libraries, and the ways they are becoming ever stronger beacons of knowledge, belonging, and change. This work has not felt like a job. While nurturing the windswept and wild Sea Library under my roof, I’ve become – more than ever before – a library advocate at heart, believing that libraries deserve not only guardians but dreamers, too.

Thank you to my colleagues at the National Library – for your trust, your warmth, and the shared sense of purpose. Thank you to all the librarians who have opened their doors and shared their stories with me – you’ve shown me what quiet, purposeful dedication to meaningful work looks like. And thank you, Granddad, for the seeds you planted – some of them became pink rhododendrons, and some became buildings that are more than just walls; they are spaces where people, stories, and dreams live today.

With love,
Anna
Sea Librarian
beachbooksblog@gmail.com

---

Pirms trim gadiem, 20. jūnijā, neticami, bet es pievienojos Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra komandai un sāku pavisam jaunu lappusi – tādu, ko tagad redzu kā daļu no krietni garāka stāsta.

Pirms tam gandrīz desmit gadus biju vadījusi prom no sabiedriskās dzīves, kopš 2014. gadā nolēmu paiet nost no straujā mākslas žurnālistikas un Eiropas kartes izšūšanas ceļa, iemainot to pret daudz lēnāku un klusāku ritmu: audzināju dēlus, kolekcionēju un lasīju grāmatas, dibināju Jūras bibliotēku un no jauna uztaustīju savu balsi – caur grāmatām, jūru un vietu, kur bijām pārvākušies – māju Lielupes krastā, netālu no jūras. Smalku izstāžu atklāšanu vietā katru dienu izstaigāju upmalas pļavas un mežrozītēm noaugušās kāpas. Tajā laikā atklāju arī kaut ko negaidītu – globālu jūras un grāmatu mīļotāju kopienu, izkaisītu gar piekrastēm un kontinentiem, kas atgādināja, kā stāsti – un jūra – mūs savieno, vienalga, cik tuvu vai tālu cits no cita esam. Pasaule pēkšņi kļuva neizmērojami milzīga.

Tajā pašā gadā, kad pametu līdzšinējo nozari un labu darbu, lai tā pa īstam pārvāktos pie jūras Jūrmalā un uzaustu sevi no jauna – nejauši vai varbūt ne – Latvijas Nacionālā bibliotēka atvēra durvis apmeklētājiem savā jaunajā mājvietā – Gaismas pilī. Ēkā, kuras tapšanā bija piedalījies arī mans vectēvs, arhitekts Modris Ģelzis, atklāšanu tā arī nepiedzīvojot. Gaismas pils slejas Daugavas krastā, spoguļojot debesu maiņas. Liekas tikai loģiski, ka upe ir daļa no pašas ēkas dzīves: tās dzesēšanas un klimata uzturēšanas sistēmas, kas sargā grāmatas un arhīvus, tiek barotas ar upes ūdeni.

Toreiz vēl nezināju, ka pēc nepilniem desmit gadiem pienāks diena, kad ikdienā soļošu pa Gaismas pils gaiteņiem un mērošu stāvus, nesot grāmatas un domas.

Kad saņēmu zvanu ar ziņu, ka esmu pieņemta darbā Nacionālajā bibliotēkā, atrados vectēva ziedošajā rododendru dārzā pie viņa vasarnīcas Saulkrastos. Arī šonedēļ esmu te – kopā ar saviem puikām (un nu arī Nemo), stāvot tajā pašā dārzā un izjūtot to pašu kluso brīnumu.

Šie trīs gadi ir bijuši piepildīti ar zinātkāru pazemību, stabilu izaugsmi un siltu paldies. Nacionālā bibliotēka man – cilvēkam bez formālas bibliotēkzinātnes izglītības, bet ar stāstnieces sirdi un dziļu mīlestību pret grāmatām – uzticēja kļūt par Latvijas Bibliotēku portāla redaktori. Es joprojām esmu no sirds pateicīga par uzticēšanos.

Pēc agrākiem gadiem, kas tika pavadīti ceļojot pa Eiropu, šie trīs gadi ir ļāvuši izbraukāt mazo Latviju – apciemojot publiskās, akadēmiskās un skolu bibliotēkas no ciemiem līdz pilsētām un atklājot bagātības, kas slēpjas katrā kartes punktā. Esmu sastapusi bibliotekārus, kuri ir ne tikai grāmatu glabātāji, bet arī kopienas, radošuma un rūpības sargi.

Esmu iemācījusies, ka bibliotēkas nav tikai grāmatu mājas. Tās ir telpas cilvēkiem – vietas pārvērtībām, iedvesmai un savstarpējai saiknei. Tās vienlaikus glabā atmiņu un potenciālu, un šodien, iespējams, ir svarīgākas nekā jebkad agrāk.

Šo gadu laikā mans darbs ir bijis saistīts ar interviju un rakstu gatavošanu, ziņu un stāstu publicēšanu, kas izgaismo bibliotēku nozīmi sabiedrībā. Caur Latvijas Bibliotēku portālu ar pildspalvas galu mutē esmu centusies parādīt bibliotekāru kluso varonību, bibliotēku mainīgo dabu un to, kā tās arvien pārliecinošāk kļūst par zināšanu, piederības un pārmaiņu bākām. Šis darbs man nav bijis tikai darbs. Esmu vēl vairāk nekā iepriekš, lolojot izpūrušo un savvaļo Jūras bibliotēku zem sava jumta, sirdī kļuvusi par bibliotēku aizstāvi, ticot, ka tās ir pelnījušas ne vien sargus, bet arī sapņotājus.

Paldies maniem kolēģiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – par jūsu uzticēšanos, siltumu un kopīgo mērķa izjūtu. Paldies visiem bibliotekāriem, kuri ir vēruši man durvis un dalījušies savos stāstos – jūs man esat parādījuši, kas ir klusa un mērķtiecīga atdeve jēgpilnam darbam. Un paldies tev, vectētiņ, par sēklām, ko iestādīji – dažas kļuva par rozā rododendriem, bet dažas par ēkām, kas nav tikai sienas, bet gan telpas, kur šodien mīt cilvēki, stāsti un sapņi.

Ar mīlestību,
Anna
Jūras bibliotekāre
beachbooksblog@gmail.com