Sea Library

Dear friend,

June was a month of magic – rainy, grey, full of fragrant blooming.

While much of Europe basked in the heat, here the days were cool and green. Rain soaked the earth, and everything began to bloom – my roses and peonies, planted in the ashes, and the riverside meadow, dressing the solstice in wildflowers.

This month, I’ve been on holiday from my work at the National Library. I spent my days weaving sailor’s bookmarks, crawling around the garden, and experiencing something truly special – the first Letters to the Sea, quietly tucked into my mailbox from people from all around the world. Each one a gift. Honest. Surprising. This care, born by the scaly side of the Sea Library, already feels like one of the most precious things I’ve ever let slip through my long fingers.

And then, a moment of serendipity: on the very same day I was celebrating three years at the National Library, I was standing in my grandfather’s rhododendrons in Saulkrasti – a sacred place for me – when an e-mail beeped on my phone. My book proposal had been accepted by a publisher. A long awaited yes. A beginning.

It will be a non-fiction exploration of the sea and libraries – the two most powerful forces I know. Is there anything else in the world?

I’ll be able to share more about the book in July, but I already know it will shape the rhythm of my next two years. I plan to write it slowly and steadily, mostly on weekend mornings, when I usually have sand between my toes.

Will you be beside me? In thought, in letters, in the quiet early mornings when stories are born with the first light. I believe in invisible threads that run through the world and tie us to one another, despite distance and all that is left unsaid. Like whales, who communicate differently than we do. And I believe that the Sea Library was, from the very beginning, meant to be created together.

When the yes arrived, I called my husband, my mom, my sister, and my best friend Marta. Then I went to buy a pile of strawberries and raspberries, a beer for me, and lemonade for my boys. That evening, we clinked glasses by the fire at my late grandfather’s summer house by the sea. A small celebration, and a perfect one.

And always by my side – Nemo. Ever since he arrived, the landscape around me has opened up in new ways. My daily walks have grown longer, reaching farther and farther (many daily kilometers with a border collie) – along riverside, to forest paths, through the shifting light at the seaside. I’ve even recently discovered a new swimming spot by the river, a secret pocket hidden in reeds under alder leaves. It feels like the land is stretching with us.

In June, I’ve also been reading A Year of Marvellous Ways – a novel suggested by my friend, artist Angela from the UK. It’s a tender, lyrical story about an old woman who lives alone by a tidal creek, waiting for something she cannot name. She is the daughter of a sailor and a mermaid, swimming every day like an otter, like a seal, and staying put – trusting that her mission will appear. I feel close to her somehow.

There has been no loud summer here, just the slow, steady unfolding of petals and possibilities. And that feels just right.

Thank you for being part of a world where libraries, letters, and gardens matter.

With midsummer warmth,

Anna
Sea Librarian
beachbooksblog@gmail.com

***

Mīļais draugs,

Jūnijs bija sulīgs mēnesis – pārsvarā lietains, samtaini pelēks, smaržīgi ziedošs.

Kamēr liela daļa Eiropas (baudīja) karstumu, šeit dienas pagāja vēsas un zaļas. Lietus piesūcināja zemi, viss plauka – manas rozes un peonijas, stādītas pelnos, arī pļava pie upes, ieģērbjot saulgriežus papardēs un vīgriezēs.

Šomēnes biju atvaļinājumā no darba Nacionālajā bibliotēkā. Vadīju dienas, aužot jūrnieku grāmatzīmes, rāpojot pa dārzu, un piedzīvojot kaut ko tiešām īpašu – pastkastē ietūcītās pirmās vēstules jūrai, ko sūtījuši cilvēki no visas pasaules. Katra no tām – dāvana. Godīga. Pārsteidzoša. Šī rūpe, kas dzimusi pie Jūras bibliotēkas zvīņotā sāna, jau tagad šķiet viena no īpašākajām, kādu jelkad esmu no saviem garajiem pirkstiem izlaidusi.

Un tad – sakritība. Dienā, kad atzīmēju trīs gadus darbā, stāvēju vectēva rododendru dārzā Saulkrastos – manā bērnības “svētvietā” – kad telefonā nopīkstēja ziņa. Izdevējs Anglijā ir pieņēmis manu grāmatas ieceri.

Ļoti ilgi gaidīts “jā”. Sākums.

Tā būs pētnieciska grāmata par jūru un bibliotēkām – divām jaudīgākajām matērijām ko zinu. Vai pasaulē ir vēl kas cits tik spēcīgs?

Vairāk par grāmatu varēšu pastāstīt jūlijā, bet jau tagad zinu – tā ieveidos manu nākamo divu gadu gaitu. Plānoju rakstīt lēni un rimti brīvdienu rītos, kad starp kāju pirkstiem vēl šņirkst pludmales smiltis.

Būsi blakus? Domās, vēstulēs, klusajos agros rītos, kad stāsti dzimst reizē ar pirmo gaismu. Es ticu neredzamiem dzīpariem, kas caurauž pasauli un saista mūs citu ar citu, par spīti attālumam un nepateiktajam. Kā vaļus, kuri sazinās citādāk nekā mēs. Un ticu, ka Jūras bibliotēka jau no pirmsākumiem ir bijusi radīta tapt kopā.

Kad atnāca tas “jā”, es sazinājos ar vīru, mammu, māsu un savu labāko draudzeni Martu. Tad aizgāju uz veikalu, nopirku kalnu zemeņu un aveņu, vienu alu sev, un limonādi puikām. Vakarā saskandinājām glāzes pie kamīna vasarnīcā pie jūras.

Un vienmēr līdzās – Nemo. Kopš viņš ir ienācis mūsu dzīvē, teritorija man apkārt ir izpletusies milzīga. Ikdienas pastaigas kļuvušas garākas, tālākas (borderkollija daudzie kilometri) – gar upi, pa meža takām, cauri mainīgai piejūras gaismai. Nesen atklāju arī jaunu peldvietu – slepenu vietiņu niedrēs zem alkšņu zariem. Sajūta, ka pati zeme stiepjas mums līdzi.

Jūnijā lasīju “A Year of Marvellous Ways” – romānu, ko man ieteica draudzene, māksliniece Angela no Anglijas. Maiga grāmata par sirmu sievieti, kas dzīvo viena pie upes un gaida kaut ko, ko pati vēl nespēj nosaukt vārdā. Jūrnieka un nāras meita, viņa peldas katru dienu kā ūdrs, kā ronis, un paliek – uzticoties, ka dzīves uzdevums atradīs viņu pats. Mans cilvēks.

Šeit vasara nav skaļa. Uzplaukst lēnām. Un tā vajag.

Paldies arī Tev, ka esi daļa no pasaules, kur bibliotēkas, vēstules un dārzi vēl joprojām ir svarīgi.

Ar saulgriežu siltumu,
Anna
Jūras bibliotekāre
beachbooksblog@gmail.com