Sea Library

For five years, I tried to write my story.

Not just any story – but the layered, shifting truth of growing up in Soviet times, inside a Bohemian family of artists. I was raised by my mother and father, aunts and uncles, and grandparents – all artists, actors, and architects. Only later in life did I suddenly learn that my dad wasn’t my biological father. That truth struck like thunder. A new branch of family emerged out of nowhere – one I wanted nothing to do with – including another grandmother I never knew I had: a screen goddess from the Soviet era, a woman of myth and beauty. I met her only once, beside her coffin. A legend I never got to speak to.

And what about the others — the grandfathers, for example? One an architect, one a painter. Each building summer houses like poems: one by the lake, called the Nest of Reeds, where I spent my childhood summers, and one near the sea in Saulkrasti, perched on a hill like a dreamer’s sanctuary. I return now to that house every summer with my boys, to dream, to breathe, to watch the pinecones and stars fall.

How do you choose just one path through all of this? How do you shape a story from so many threads, so many voices, so many ghosts and gifts?

There’s never just one way to tell a story, is it?

Maybe the memoir could have followed the brushstrokes of an artist. Or the silent devotion of an architect. Or the radiating love of both my grandmothers. One who grew up near a wild seaside forest and hid there from soldiers when just a teen, and other who lost both her parents when just 18 and introduced me to Shakespeare. Or the dad’s car crash 9 years ago that rewrote everything. And that I had to rewrite and rewrite again for the last 5 years. Or the wind at my back the day I moved to the coast and changed my life. But every version felt both true and incomplete.

I tried. For years, I tried. Until I couldn’t anymore.

At the very moment when I put the memoir deep into a drawer – at the beginning of this year, soon after finding my first ever hagstone on January 1 by the sea – something shifted. That memoir was meant to be the story of how I arrived at the Sea Library, how everything in my life led me here. And maybe I will find a way to finish it. But when I placed it in the drawer, I also closed the physical doors of the Sea Library. Not forever. Just… gently. Softly. Like closing your eyes to listen more closely.

And the very next day, a publisher approached me about an idea I had once pitched somewhere along the way, half-forgotten and half-dreamed. The idea of a book about sea libraries, that I have told you a bit about in previous posts.

After three years of working with public libraries across Latvia – writing about their stories for my day job – I began to understand something I had never quite named. That the Sea Library was never just a library. It had always been more of an evolving, living artwork.

Moored in sea air, in yarn and ink and correspondence. In conversations and quiet revolutions. And the artist and builder and performer bloodline in me was there from the beginning. I just hadn’t fully claimed it yet.

That realization gave me more courage and freedom to do as I want.

To close the physical doors to tourists for a while. To stop explaining. To keep the books flowing open – quietly. Books can still be borrowed. I still meet readers, whenever they wish to be met. But now I have the bravery to let the Sea Library grow deeper rather than wider. To grow as an artwork. To explore new ways of connecting. To imagine once again how a true community can be built — one that exists beyond borders and distances.

This is also how “Write a Letter to the Sea” was born. Not a letter to me. Not to the Sea Library. But to the sea itself. And I am simply the mediator.

And in the quiet space that followed closing the door, something else washed in.

Not my story. But theirs.

Other sea libraries. Across countries and coastlines. Tiny sanctuaries of books by the water: libraries in boats, shelves in fishermen’s huts, in lighthouses, book collections that smell of tide and time. I started gathering those stories. Listening. Writing.

Just like once, long ago, books about the sea helped me see the sea more clearly — not understand it, but experience it — these sea libraries now help me see the quiet ways people all over the world live with the sea. Read by it. Build with it. Dream near it. Share the love for it and knowledge about it.

And I realized – this is the book I want to write now.

Not a memoir. A constellation.

Each sea library I discover feels like a part of a larger, collective self. A way to tell stories without centering myself. A way to stay close to the sea, to books, to wonder – without the weight of personal myth.

In telling their stories, I begin to understand mine more clearly.

And I see now that the Sea Library – my own – isn’t just a project or a place. It really is an artwork. A living one. Woven from solitude and community, shared stories, courage, patience and grace.

This new book feels like breathing again. Not finishing something, not fixing the past – but opening and continuing.

I’ve been given two years to write it. Two years to explore, discover, and build this map of sea libraries across the world – both real and imagined. A book that will be published in a few years – and already, it feels like the most beautiful adventure. I’m so grateful for it.

And maybe, in writing about sea libraries all over the world, I will finally understand what mine has always been.

Piecus gadus es mēģināju uzrakstīt savu stāstu.

Ne jau jebkādu stāstu – bet daudzslāņainu, mainīgu patiesību par to, kā ir pieaugt padomju laikos bohēmiskā mākslinieku ģimenē. Mani audzināja mamma un tētis, tantes un onkuļi, un vecvecāki – mākslinieki, aktieri, arhitekti. Tikai vēlāk dzīvē pēkšņi uzzināju, ka mans tēvs nemaz nav mans bioloģiskais tēvs. Patiesība spēra kā zibens. No nekurienes uzradās jauns dzimtas atzars – tāds, ar kuru man nebija nekādas vēlmes būt saistītai – tostarp vēl viena vecmāmiņa: sava laika kino dieviete, sieviete, kas šķita kā mīts un skaistuma iemiesojums. Es viņu satiku tikai vienreiz – pie viņas zārka. Leģenda, ar kuru man nekad nebija iespējas parunāt.

Un ko lai saka par pārējiem – piemēram, vectēviem? Viens bija arhitekts, otrs gleznotājs. Katrs būvēja vasaras mājas kā tādus dzejoļus: viena pie ezera, saukta par Niedru ligzdu, kur pavadīju bērnības vasaras. Otra – Saulkrastos, uzkalniņā pie jūras, kā sapņotāja svētnīca. Tagad tur atgriežos katru vasaru ar saviem puikām – lai sapņotu, elpotu, vērotu krītošus čiekurus un zvaigznes.

Kā izvēlēties vienu ceļu cauri visam šim? Kā no tik daudziem pavedieniem, balsīm, rēgiem un dāvanām izveidot vienu stāstu?

Nekad nav tikai viens veids, kā izstāstīt stāstu, vai ne?

Varbūt memuārs varēja sekot mākslinieka triepieniem. Vai arhitekta klusajai uzticībai. Vai abu manu vecmāmiņu starojošajai mīlestībai. Viena auga pie savvaļa piejūras meža un kā pusaudze tur slēpās no karavīriem. Otra – zaudēja abus vecākus astoņpadsmit gadu vecumā un iepazīstināja mani ar Šekspīru. Vai arī – tēva autoavārija pirms deviņiem gadiem, kas visu pārrakstīja. Un kuru es pati esmu pārrakstījusi un pārrakstījusi atkal un atkal no jauna pēdējos piecus gadus. Vai arī vējš man mugurā tajā dienā, kad pārcēlos uz Jūrmalu un mainīju savu dzīvi. Bet katra versija šķita vienlaikus patiesa un nepilnīga.

Es mēģināju. Gadiem ilgi mēģināju. Līdz vairs nevarēju.

Un tieši tajā brīdī, kad šo memuāru ieliku dziļi atvilktnē – šī gada sākumā, pavisam drīz pēc tam, kad 1. janvārī jūras krastā atradu savu pirmo maģisko akmeni ar caurumu vidū – kaut kas izmainījās. Memuāram bija jāizstāsta, kā es nonācu līdz Jūras bibliotēkai, kā viss manā dzīvē mani atveda tieši šurp. Un varbūt kādreiz es atradīšu veidu, kā to pabeigt. Bet, kad to ieliku atvilktnē, es arī aizvēru Jūras bibliotēkas durvis. Ne uz visiem laikiem. Tikai… maigi. Klusi. Kā aizvērt acis, lai labāk dzirdētu.

Un burtiski nākamajā dienā pie manis vērsās pasaules mēroga izdevējs ar ideju, kuru reiz biju kaut kur pa ceļam pieminējusi – puspiemirstu, pusizsapņotu. Ideju par grāmatu par jūras bibliotēkām, par kuru jau iepriekš Tev mazliet stāstīju.

Pēc trīs gadu darba ar publiskajām bibliotēkām visā Latvijā – rakstot par tām savā ikdienas darbā – es sāku saprast to, ko iepriekš nebiju īsti nosaukusi vārdā. Ka Jūras bibliotēka nekad nav bijusi tikai bibliotēka. Tā vienmēr ir bijusi kaut kas vairāk – dzīvs, arvien topošs mākslas darbs.

Notauvots jūrā ar dziju, tinti un vēstulēm. Sarunās un klusās revolūcijās. Un mākslinieku, būvētāju, skatuves cilvēku asinsrite manī bija klātesoša jau no paša sākuma. Es vienkārši vēl to nebiju pieņēmusi. Tas iedeva vēl vairāk drosmes un brīvības darīt, kā vēlos.

Uz laiku aizvērt durvis tūristiem. Pārtraukt stāstīšanu. Atstāt grāmatas atvērtas, bet tā klusi. Grāmatas vēl aizvien var aizņemties. Es vēl aizvien satiekos ar lasītājiem, kad viņi to vēlas. Bet tagad man ir drosme ļaut Jūras bibliotēkai augt dziļumā, ne tik daudz platumā. Augt kā mākslas darbam. Izpētīt jaunus veidus, kā sazināties. Vēlreiz iedomāties, kā iespējams veidot īstu kopienu – tādu, kas pastāv pāri robežām un attālumiem.

Tā arī dzima “Uzraksti vēstuli jūrai”. Ne vēstuli man. Ne Jūras bibliotēkai. Bet jūrai pašai. Es tikai starpniece.

Un klusajā telpā, kas sekoja pēc durvju aizvēršanas, silti ieripoja kas cits.

Ne mans stāsts. Bet viņu.

Citu jūras bibliotēku stāsti. Citās zemēs, pie citām piekrastēm. Mazas grāmatu svētnīcas pie ūdeņiem: bibliotēkas laivās, plaukti zvejnieku būdās, bākās, grāmatu krājumi, kas smaržo pēc paisuma un laika. Es sāku šos stāstus apkopot. Klausīties. Pierakstīt.

Tāpat kā senāk jūras grāmatas man palīdzēja skaidrāk ieraudzīt jūru – ne tik daudz izprast, cik izjust – tā tagad šīs visas citas jūras bibliotēkas man palīdz ieraudzīt klusos veidus, kā cilvēki visā pasaulē dzīvo līdzās jūrai. Lasa pie tās. Ceļ. Sapņo. Dalās mīlestībā un zināšanās par to.

Un es sapratu – šī ir grāmata, kuru es vēlos rakstīt tagad.

Nevis memuārs. Bet vesels zvaigznājs.

Katra jūras bibliotēka, ko atklāju, šķiet kā daļa no lielāka, kopīga Es. Veids, kā stāstīt stāstus, neieliekot sevi centrā. Veids, kā palikt tuvu jūrai, grāmatām, brīnumam – bez personīgā mīta smaguma.

Stāstot viņu stāstus, es pati savu sāku saprast skaidrāk.

Un tagad es redzu – Jūras bibliotēka – mana – nav tikai projekts vai vieta. Tā patiešām ir mākslas darbs. Dzīvs. Austs no vienatnes un kopības, dalītiem stāstiem, drosmes, pacietības.

Man doti divi gadi, lai šo grāmatu uzrakstītu. Divi gadi, lai pētītu, atklātu un izveidotu šo jūras bibliotēku karti visā pasaulē – gan reālu, gan iztēlotu. Grāmata tiks izdota pēc dažiem gadiem – un jau tagad tā šķiet kā skaistākais piedzīvojums. Esmu par to ļoti pateicīga.

Un varbūt, rakstot par jūras bibliotēkām visā pasaulē, es beidzot sapratīšu, kas mana vienmēr ir bijusi.

Anna