Sea Library

Today, I decided to begin a pilgrimage. Not across continents or oceans, but through my own shelves.

For the next twelve months, I will not buy a single new book. Instead, I will walk slowly through the Sea Library’s own tides, spending time with the stories that are already here, waiting. Some have been patient for years. Some have travelled far to find me. Some I have read once and want to meet again.

I think this idea came to me the way the Daugava reveals her old road once a year. This afternoon, I walked barefoot with my boys, with Emīls, and with Nemo to St. Meinhard’s island in Ikšķile.

St. Meinhard’s Island is a small islet in the Daugava River at Ikšķile, crowned by the ruins of the oldest stone building in the Baltics – a church built in the late 12th century by St. Meinhard, Latvia’s first Catholic bishop. For most of the year, it is surrounded by water, reachable only by boat. But for a short time each summer, when the reservoir level drops, the old stone road appears, and you can walk across the river bed to the island as pilgrims once did centuries ago.

We stepped over smooth stones, past water-worn tree trunks, and out to the island where the ruins stand. I sat on a great old log with my dog, usually hidden beneath the river, and thought how many stories lie quietly, unseen, until the season is right.

The Sea Library is like that too. Beneath the surface, so many books wait, their spines turned toward me, like tree rings holding years of time. I’m also just a reader. This year, I will lower the waters. I will walk the river bed of my own library. I will sit with the trunks and stones, and shells that are always here, but not always seen.

I will still lend books to readers, as always. I will still welcome gifts of books from friends and strangers – a library lives on generosity and exchange. But I will not go looking for new titles myself, but if I notice any – I’ll write them down. My journey is inward, into what is already here.

A year from now, the waters will rise again, and I will open the Sea Library to a wave of new books – chosen carefully, with the quiet wisdom that comes from walking slowly and reading slowly. August is my birthday month.

For now, the pilgrimage begins – and you are welcome to walk alongside me, following the treasures I’ll share along the way.

Yours,
Anna

For intro image – I was playing with robot, inviting to draw an impossible riverbed. It’s weird and funny, especially Nemo, but I do love how big the book is.

Šodien es esmu nolēmusi doties tādā kā svētceļojumā. Ne pāri kontinentiem vai okeāniem, bet cauri pašas grāmatplauktiem.

Nākamo divpadsmit mēnešu laikā nepirkšu nevienu jaunu grāmatu. Tā vietā iešu lēni cauri Jūras bibliotēkas viļņiem, pavadot laiku ar stāstiem, kas jau šeit ir un klusu gaida. Daži ir bijuši pacietīgi gadiem. Daži nākuši no tālienes, lai mani atrastu. Dažus esmu reiz lasījusi un vēlos sastapt vēlreiz.

Šī doma pie manis atnāca līdzīgi kā Daugava reiz gadā atklāj kādu senu ceļu. Šodien gāju basām kājām kopā ar puikām, Emīlu un Nemo uz Svētā Meinarda salu Ikšķilē.

Svētā Meinarda sala – maza saliņa Daugavā pie Ikšķiles, uz kuras slejas senākās mūra celtnes Baltijā drupas. Baznīcu 12. gadsimta beigās uzcēla Svētais Meinards, pirmais Latvijas katoļu bīskaps. Lielāko daļu gada ap salu ir ūdens un tā sasniedzama tikai ar laivu. Taču īsu brīdi katru vasaru – vai pat retāk, kad pazeminās ūdenskrātuves līmenis, atsedzas senais ceļš, un var pāriet pāri upes gultnei uz salu, kā to darīja svētceļnieki pirms gadsimtiem.

Mēs gājām pāri akmeņiem, garām ūdens nodeldētiem koku stumbriem, līdz nonācām salā, kur slejas drupas. Es apsēdos uz liela, veca, ierasti zem ūdens esoša celma kopā ar savu suni un domāju, cik daudz stāstu klusībā guļ, neredzami, līdz pienāk īstais laiks.

Tāda ir arī Jūras bibliotēka. Zem virsmas gaida tik daudz grāmatu, to muguriņas kā koku gredzeni glabā aizritējušus gadus. Es esmu arī tikai lasītāja. Šo gadu iešu pa savas bibliotēkas upes gultni. Sēdēšu starp stumbriem, akmeņiem un gliemežvākiem, kas vienmēr šeit ir, bet ne vienmēr redzami.

Es turpināšu aizdot grāmatas lasītājiem, kā vienmēr. Turpināšu pieņemt dāvinājumus no draugiem un svešiniekiem – bibliotēka dzīvo no sirsnības un apmaiņas. Jaunus nosaukumus pagaidām pati negādāšu, bet ja pamanīšu – pierakstīšu. Mans ceļojums būs iekšupvērsts – tajā, kas jau ir šeit.

Pēc gada ūdeņi atkal skalosies pāri, un Jūras bibliotēkā ienāks jaunu grāmatu vilnis – rūpīgi izvēlēts, ar klusu gudrību, ko dod lēna iešana un lēna lasīšana. Augusts ir mans dzimšanas dienas mēnesis.

Tagad svētceļojums sākas – un Tu esi mīļi aicināts iet man blakus, atklājot dārgumus, ar kuriem padalīšos ceļā.

Ar siltumu,
Anna

Ievadattēls – spēlējos ar robotu, aicinot to uzzīmēt neiespējamu upes gultni. Ilustrācija ir dīvaina un smieklīga, jo īpaši, kāds izskatās Nemo! Bet man ļoti patīk grāmatas izmērs.