Sea Library

This weekend I began publishing something that has been quietly growing in me for years: first as a memoir. But this winter I set it deep into a drawer, too heavy to carry. When I opened the drawer this summer, it had metamorphosed into a butterfly and flew out as a fairytale.

The result is The Girl with the Blue Dog – a fairytale memoir in ten parts.

It is the story of a Girl born into a world of artists and storytellers, summers by lakes and forests, and a ship-like house built high in the branches of an oak tree. A father paints with glowing colors, a mother radiates love, grandmothers keep worlds of fabric, theatre, and gardens alive. It is a childhood full of wonder, but also one that asks what remains when truth falters, and what we can build from imagination.

One night, when a star falls, an Artist stops creating and a Blue Dog appears. From that moment on, the Dog becomes a guide, leading the Girl toward her own voice – and to the realization that art itself is the most loyal companion.

This story is also a tribute to my late grandmother, the Actress, who not so long ago passed away. This August she would have turned 96. She taught me to read, and she taught me to believe in fairytales – because, as she always said, fairytales are true. When she retired from the stage, she carried this idea across Latvia, traveling from library to library with a program where she recited fairytales she had learned by heart. Her voice, her presence, and her faith in stories still guide me.

I will be publishing a new installment every Sunday on my Substack, ten in all. Each chapter is a small window into this in-between world of memory and fairytale, of what is lost and what can still be found or imagined.

The first chapter, “The Ship that Sailed Nowhere”, is here.

Yours,

Anna

The Sea Librarian

Šajā nedēļas nogalē es sāku publicēt ko tādu, kas klusi auga daudzus gadus: vispirms kā memuārs. Līdz šajā ziemā es to ieliku dziļi atvilktnē, pārāk smagu, lai nestu. Kad tagad vasarā atvilktni atvēru, tas bija pārvērties par tauriņu un izlidoja laukā kā mītiska pasaka.

Rezultāts ir “Meitene ar Zilo Suni” – pasaku memuārs desmit daļās.

Tas ir stāsts par Meiteni, kura piedzimst mākslinieku un stāstnieku pasaulē, vasarās pie ezeriem un mežiem, kuģim līdzīgā mājā ozola zaros. Tēvs glezno ar krāsām, kas mirdz tumsā, māte izstaro mīlestību, bet vecmāmiņas uztur dzīvas audumu, teātra un puķu pasaules. Tā ir bērnība, kas piepildīta ar brīnumu, bet arī ar jautājumu: kas paliek, kad patiesība sašķobās, un ko mēs varam uzbūvēt no iztēles?

Kādā naktī, kad zvaigzne krīt, Mākslinieks pārstāj radīt, un pie apvāršņa parādās Zilais Suns. No tā brīža Zilais Suns kļūst par pavadoni, kas ved Meiteni pretī savai balsij – un atklāsmei, ka pati māksla ir visuzticamākais draugs.

Šis stāsts ir arī veltījums manai vecmāmiņai – Aktrisei, kura salīdzinoši nesen aizgāja mūžībā. Šajā augustā viņai būtu palikuši 96. Viņa iemācīja man lasīt un ticēt pasakām – jo, kā viņa vienmēr teica, pasakas ir patiesas un tajās viss ir pa īstam. Kad viņa atvadījās no skatuves, viņa šo pārliecību nesa līdzi visā Latvijā, braukdama no bibliotēkas uz bibliotēku ar programmu, kurā no galvas stāstīja savas mīļākās pasakas. Viņas balss, klātbūtne un ticība stāstiem joprojām ir ar mani.

Katru svētdienu savā Substack publicēšu jaunu nodaļu, kopā desmit. Katrs stāsts būs kā mazs logs šajā starppasaulē starp atmiņu un pasaku, starp to, kas ir zudis, un to, ko vēl iespējams atrast vai iztēloties.

Pirmā mazā nodaļa, “Kuģis, kas burāja nekur”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Māja bija kuģis. Būvēts no koka un virvēm, no grīdas dēļiem, kas gadiem ilgi gludināti soļos, un burām, kuras nekad nebija piepūtis jūras vējš. Šis kuģis nekur nebrauca. Tas miera stāvoklī bija iestrēdzis milzu ozola zaros, masti sapinušies lapās, klājs stiepās no zara līdz zaram. Lai uzkāptu, Meitenei nācās rāpties pa šaurām virvju kāpnēm, uzmanīgi pārkāpt no virves uz dēļa, un, kad viņa beidzot nonāca augšā, pilsēta zemāk šķita maza, rosīga, nenozīmīga, bet kuģis – bezgalīgs, it kā burātu starp zvaigznēm.

Uz kuģa smaržoja pēc krāsas, kafijas, vīna, tintes, koka un cigarešu dūmiem, kas gaisu iekrāsoja zilu. Meitene modās no rītiem un aizmiga naktīs pie tēta otu vieglajiem skrapstiem pāri audeklam, pie krāsām, kas pilēja, pulsēja un sanēja kā tādas bites savā gaismā, brīžiem plūstot arī pāri sienām un grīdām. Šīs krāsas tumsā spīdēja, izgaismojot tēta tumšo kajīti kā zvaigznāju, kas nokritis no debesīm, kuras šeit šķita esam tik tuvu, it kā pietiktu pastiepties, lai tās aizsniegu.

Meitenes tētis – Mākslinieks – strādāja pamīšus sprādzienos un klusumā. Stundām ilgi viņš varēja būt saliecies pie audekla, acis sekoja līnijai, ko sākumā redzēja vien viņš, vai pēkšņi lecot un dejojot pāri grīdai, iztriepjot krāsu mirdzošus lokus. Te vienmēr skanēja mūzika – no atskaņotāja stūrī vai no viņa paša, dungojot melodiju, kas sapinās ar otas vilcieniem. Pat kuģis čīkstēja un viegli šūpojās, it kā būtu dzīvs.

Meitenes mamma – Mīlestība – kustējās kā silts stars, radot ne citiem, bet sev. Viņa gleznoja un fotografēja, iemūžinot gaismas, ēnu un kustības fragmentus, piepildot pasauli ar attēliem, kam nevajadzēja svešas acis, tikai viņas pašas un vistuvāko, lai tie kļūtu pilnīgi. Rīti sākās ar kafiju, tās smarža virmoja pa istabām, un vakari noslēdzās ar tumši sarkanu vīnu, māju noenkurojot dziļa mierā. Viņa mīlēja viegli un dabiski kā elpot, un viņas siltums piepildīja kuģi kā spēks, kas padara iespējamu it visu.

Mazā māsa Kramiņa bija veidota no siltas akmens. Kad viņu pārņēma idejas, sprakšķēja dzirksteles – ne liesmas, bet mazi, spoži gaismas zibšņi, kas mirgoja pāri matiem un pirkstiem. Meitene skatījās, sajūsmā vērojot, kā māsas dzirksteles dejo no domas uz domu, zīmējot neredzamas līnijas gaisā. Dažreiz, kad Kramiņa kaut ko iedomājās, viņa to mirklī uzgleznoja ar tēva mirdzošajām krāsām. Māsas dzirksteles un krāsas mirdzums lika gaisam vibrēt, padarot kuģi par vietu, kur idejas ātri vien kļuva par taustāmām formām.

No kuģa klāja pilsēta zemāk šķita maza un tāla, dzīves vēnas plūda kā smalki gaismas strautiņi. Meitene stāvēja pie margām, vējš matos, un vēroja dzīvi, kas lielu dienas daļu turpinājās bez viņas. Bet šeit, zaros, viņa varēja elpot un zināja, ka viss – rūpīgais darbs, skaļā mūzika, dzirksteļojošās idejas un siltā mīlestība – pieder arī viņai.

Dažreiz kuģis šķita gan apstājies, gan vienlaikus visur vedošs. Meitene gulēja uz grīdas, apkārt izklātas kartes, sekoja ar pirkstgalu izdomātiem upju un pilsētu ceļiem. Sienas smaržoja pēc krāsas, zilie dūmi lēnām pacēlās pāri mastiem kā mākoņi, un tajos brīžos viņa nemaz nebija maza Meitene, bet gan krāsu un vārdu sargātāja, mūzikas un mīlestības bērns, mazs gabaliņš bezgalīgā mirdzuma, ko Mākslinieks atstāja ar katru otas vilcienu.

Viņa saprata jau bērnībā, ka pasaule var sastāvēt no daudziem slāņiem – no darba un dejas, no radīšanas un vērošanas, no trakulīgas mūzikas un no samtaina klusuma periodiem. Un ka patiesība nemīt tur lejā pilsētas ielās vai citu teiktajā, bet gan šeit, kuģī, kas sapinies ozola zaros, spīd, dzirksteļo un mīl.

Naktīs Meitene aizmiga zem biezas vatētās segas, lai koku galotnes vēji netiktu klāt, kartes piespraustas pie sienām, grāmatas sakrautas kā sargi. Tur tālu lejā mirgoja pilsētas gaismas, bet uz klāja tumsā spīdēja topošie mākslas darbi. Pa kuģa lodziņu Meitene vēroja mēness manikīru.