Sea Library

As I wrote yesterday, I have begun publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack. And because today is Sunday, you already have the chance to step into the second part.

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the second part, The House of The Actress, here.

Yours,
Anna
The Sea Librarian

Kā jau vakar rakstīju, esmu sākusi publicēt savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Un, tā kā šodien ir svētdiena, jums jau ir iespēja iepazīties ar otro daļu.

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Otrā mazā nodaļa, “Aktrises māja”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Meitene sapnī sevi aizveda līdz vecmāmiņas mājai. Tā vienmēr bija viena un tā pati māja – droša, īsta, nemainīga. Tomēr katru reizi, kad viņa tur nonāca miegā, māja mirdzēja ikreiz citādi. Šoreiz to neapgaismoja lampas, bet kaut kas maigāks – kā skatuves gaisma pēc tam, kad priekškars jau kritis un pārējā telpa tīta tumsā. Savādā gaisma plūda pa sienām, grīdas dēļi čīkstēja kā veca skatuve, bet gaiss bija pilns samtainu ēnu.

Melnais Suns pamanīja viņu pirmais. Tas pacēla galvu no krāsns pakājes un ar reiz lauzto asti uzsita pa virtuves grīdu. Svešiniekiem viņš bija rūciens un zobi, tumšs brīdinājums, kas lika turēties pa gabalu. Taču ar Meiteni viņš bija citāds. Acis kļuva maigas, aste dauzīja grīdu, un viņš piesvempās sāņus, lai dotu viņai ceļu.

Virtuvi piepildīja zeltaina smarža – kardamons, safrāns, mandeles virmoja gaisā kā neredzamas virtenes. No krāsns nāca siltums ar saldo kliņģera elpu. Meitene nodomāja, ka šī smarža ir vecāka par viņu pašu, senāka pat par māju, it kā pati recepte būtu nēsājusi sevī gadsimtu svaru. Viņa stāvēja pavisam mierīgi, dziļi elpoja un juta, kā atkal tiek ieausta vecmāmiņas pasaulē.

Aktrise žestikulēja. Pat virtuvē viņas rokas un pleci runāja tā, it kā priekšā būtu publika. Viņa mīcīja jau nākamo mīklu ritmā, kas atgādināja aizrautīgu mēģinājumu, piedurknes apbērtas ar miltiem kā kostīms ar pūderi. Kad viņa atmeta matus no pieres, tas bija ar dabiski cēlu vieglumu – cilvēkam, kas pieradis pie prožektoriem. Un tomēr šeit nebija spožu gaismu, tikai krāsns siltums un mazmeitas skatiens.

“Sēdies,” teica Aktrise ar balsi, kurā skanēja gan kā pavēle, gan mīlestība. “Tūlīt būs gatavs.”

Meitene paklausīja. Viņa vienmēr paklausīja vecmāmiņai, ne jau baidoties, bet tāpēc, ka pretoties šķita neiespējami. Aktrises vārdi bija gan teātris, gan burvestība.

Melnais Suns piegūlās tuvāk, atbalstīja zodu uz Meitenes pēdas. Viņa noliecās, pakasīja aiz auss, un suns dziļi nopūtās – smagi atviegloti caur melnajām ribām.

Kad lielais kliņģeris tika izņemts no krāsns, tvaiks kā vīraks pacēlās gaisā. Aktrise pārkaisīja to ar pūdercukura sniegu, un uz mirkli virtuve atgādināja pasaku ilustrāciju: garšvielas, gaisma, vecmāmiņa–burve, kas no uguns izbūrusi saldmi.

Viņas ēda kopā. Meitene iekodās siltā kliņģera šķēlē, un kraukšķīgā maliņa izkusa mutē – safrāns kā saules stars, kardamons ass kā negaidīti smiekli. Acis pašas aizvērās.

Kad viņa tās atkal atvēra, vecmāmiņa vēroja viņu ar pusapzinīgu smaidu – zinošu, bet maigu.

“Tu to atcerēsies,” viņa teica, gandrīz kā no galvas noskaitītu rindu. “Ne garšu, bet patiesību, kas tajā slēpjas.”

Meitene pamāja, kaut arī vēl nesaprata, kāda patiesība varētu būt apslēpta kliņģerī, izņemot to, ka tas vienmēr nozīmēja mieru, mīlestību un svētkus ikdienā.

Vēlāk viņas iegāja vecmāmiņas bibliotēkā. Pie logiem karājās biezi aizkari, grāmatu plaukti liecās uz priekšu, it kā gribētu izbirt. Gaisā smaržoja papīrs, mēbeļu pulējamais līdzeklis un kaltētas rozes. Meitenei šķita, ka viņa iet cauri aizkulišu koridoram – šauram, pilnam balsu, kas tikai gaida, lai tām dod vārdu.

Vecmāmiņa pārlaida pirkstus pār grāmatu muguriņām. Andersens. Brāļi Grimmi. Latviešu pasakas nodilušos vākos. Tad Šekspīrs. Viņa izvilka vienu sējumu, atvēra, un, neskatoties lapās, sāka runāt:

“No tādas vielas esam tā kā sapņi,

Un mūsu īso dzīvi ieskauj miegs.”

Vārdi krita samtaini un lēni. Meitene tos juta ne tikai ausīs, bet arī gaisā, it kā pati telpa būtu izliekusies, lai tiem dotu vietu. Meitenei uz rokām uzmetās patīkama zosāda.

“Vai tu zini,” Aktrise teica, aizverot grāmatu, “ka visas pasakas ir patiesas?”

Meitene papurināja galvu.

“Tā tas ir,” vecmāmiņa turpināja. “Ne jau tādā veidā, kā maize ir patiesa vai lietus. Bet tādā kā sapņi un ilgas ir patiesi. Mēs esam pašūti no sapņu auduma, bērns. Tāpēc gan sapņi, gan stāsti mūs sasniedz un uzrunā.”

Meitene sēdēja uz grīdas sakrustotām kājām, skatījās uz vecmāmiņu tā, it kā viņa vēl joprojām būtu uz skatuves. Pat ja publika tagad bija tikai bērns un suns.

Suns iekurnējās. Tas nebija rūciens, bet drīzāk apstiprinājums.

Aktrise iesmējās. “Pat viņš zina.”

Viņas tur palika ilgi. Meitene ar pirkstiem pārbrauca grāmatu muguriņām, izčukstot nosaukumus kā slepenus kodus: “Hamlets”, “Otello”, “Vētra”. Vecmāmiņa atspiedās pret plauktu, acis pusvirus atmiņās. Viņa stāstīja par sevi, kā pēc aiziešanas no skatuves braukājusi pa visu Latviju ar šīm pašām grāmatām, viesojusies bibliotēkās, lasījusi priekšā, runājusi no galvas. Pasakas un lugas bija viņas bagāža. Viņas balss atdzīvinājusi piemirstas pasaules.

Meitene iztēlojās viņu ar koferi rokās, ienākam mazās zālēs, runājam gan bērniem, gan pieaugušajiem. Redzēja, kā vecmāmiņas balss piepilda telpu līdz gaisā sāk vizuļot stāsts.

“Daži teica, ka esmu muļķe,” Aktrise piebilda, nolikdama grāmatu atpakaļ. “Pensionāre, kas izšķiež laiku bērnu pasakām. Bet es zināju.” Viņas acis kļuva maigākas. “Es zināju, ka stāsti uztur mūs dzīvus.”

Meitene pamāja pavisam nopietni. Viņa domāja par kliņģeri un safrāna smaržu. Par Melno Suni pie kājām. Par to, kā vecmāmiņas balss izmainīja telpas formu. Jā, tas bija patiesi. Stāsti bija dzīvi.

Nakts lēnām ieplūda caur aizkariem. Māju pārņēma samta tumsa. Virtuve apklusa, bibliotēkas ēnas stiepās garākas. Meitene ieritinājās zem segas, Melnais Suns līdzās kā sargs. Vecmāmiņas balss, klusa un mierīga, vēl aizplūda caur durvīm. Vēl viens fragments no “Vētras”, tagad gandrīz kā šūpuļdziesma:

“Nebaidies; šī sala pilna trokšņu

Un skaņu, skaistu dziesmu, kuras iepriecē,

Tās ļaunu nedara nevienam.”

Un Meitene, pirms pilnīgi aizmiga, skaidri zināja: viņa mantojusi ne tikai Mīlestību, bet arī Stāstus. Ne tikai Atmiņu, bet arī Burvību. Un ka kādu dienu arī viņa nesīs vārdus pasaulē – izceptus ar safrānu, pārbērtus ar cukuru, stiprus kā Melnā Suņa uzticība un maigus kā vecmāmiņas miltiem nosmērētā roka.

Tad sapnis izdzisa, un viņa bija prom.