Sea Library

As I wrote before, I have begun publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack.

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the third part, The House of The Fabric Painter, here.

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna
The Sea Librarian

Kā jau rakstīju, esmu sākusi publicēt savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Tā kā šodien ir svētdiena, Tev ir iespēja iepazīties ar trešo daļu.

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Trešā mazā nodaļa, “Audumu Apgleznotājas māja”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Meitene sapnī sevi aizveda līdz vecāsmammas mājai augstu virs vecpilsētas jumtiem un baznīcu torņiem. Smagās durvis lēni atvērās, un vecais parkets čīkstēja zem viņas soļiem. Gaiss bija pilns nospriegota klusuma, kas glabāja pagātnes dzīves stāstus, un pati māja šķita dzīva, gaidoša. Rudais Resnais Runcis, kā pārbarots mājas gars, sagaidīja viņu, murrādams ar puspievērtām acīm un ieritinoties laiktelpas krokā.

Tā bija Audumu Apgleznotājas māja.

Darbnīcā uz koka statnēm bija stingri nostiepts balts kokvilnas audums. Mazais melnais bišu vaska un parafīma katliņš kūpēja kā slepens naudas pods. Audumu Apgleznotāja noliecās pār audumu, viņas rokas bija mierīgas un drošas. Ar stingru platu otu un koka irbuli rosoties, viņa ļāva karstām vaska lāsēm krist uz auduma – plānas zelta līnijas mirdzēja kā ugunspuķes tumsā. Kā burve vecāmamma neļāva vaskam katlā atdzist un zīmēja ar to ornamentus, kurus krāsa neskars. Kad vasks uz auduma sacietēja, viņa to iemērca siltā, bet ne verdošā krāsūdenī, un uzplauka toņi, it kā audums elpotu. Atkal un atkal viņa zīmēja ar vasku, aizklājot jau nokrāsotās vietas, un lika audumam arvien ienirt jaunās krāsās – katrs slānis slēpa un atklāja, lūza un atdzima, līdz audums pārtapa par dzīvu pļavu ar plaisām un ziedlapām. Kad pēdējais vaska plīvurs tika nocelts verdošā ūdenī, uzvirmoja smagi un smaržīgi tvaika mākoņi, piepildot māju ar siltumu un elpu, it kā pašām krāsām būtu dvēseles.

Audumu Apgleznotāja strādāja ar baltu lakatiņu galvā; kastaņbrūnie mati – krāsoti ar hennu un skaloti brūnās sīpolu un ozola mizās – līda ārā no lakatiņa un mirdzēja kā varš. Meitenei šķita, ka vecāmamma pieder kādai senai ciltij, kuras nosaukumu zina vien viņa. “Batikošana ir vissenākā audumu māksla,” Audumu Apgleznotāja, neatraujot acis no darba, sāka stāstīt. “Tās dzimtene ir Indonēzija, arī vārds “batika” nāk no Javas, bet pirmie krāsotie audumi rodami arī Āfrikā…” viņa turpināja lēnām stāstīt, un Meitenei šķita, ka darbnīcas stūros slinki snauž lauvas, leopardi un gepardi, līdz pēkšņi gar kāju noglaudās Rudais Resnais Runcis. Telpā gaiss bija karsts kā savannā.

Kad darbs bija pabeigts un audumi sakārti žūt, vecāmamma ar mazmeitu devās uz virtuvi – mājas īsto sirdi. Uz lielā koka galda tika liktas bļodas ar tvaikojošu, biezu zupu – grūbas, saknes, garšaugi –, gudru un barojošu ēdienu. Rudais Resnais Runcis neatlaidīgi vijās starp vecāsmammas kājām, it kā izveikdams kādu rituālu, reizēm viņu paklupinādams – un tad pa gaisu lidoja kāda labi mērķēta čība. Kad vēderi bija pieēsti pilni, sekoja pāris šokolādes konfekšu, lēni un čaukstoši atsaiņotu, saldums vēl ilgi kavējās mutē. Blakus tumši zila tasīte ar zelta maliņu karstas šķīstošās kafijas ar pienu – lētāka par pupiņām, bet malkota ar tādu pašu cieņu.

Lielais, gaišais virtuves logs raudzījās pāri pilsētas jumtiem, kur starp torņiem un skursteņiem skrēja vējš, nesdams baznīcu zvanus un tālu tramvaju džinkstoņu. Ikreiz, kad vecāmamma gatavoja, pie loga pieklauvēja milzīga kaija ar dzeltenu knābi. Audumu Apgleznotāja viņu nekad nedzina prom. “Es zinu, ka tev arī gribas ēst,” viņa sacīja, plēzdama pankūku, kaijas mīļāko ēdienu, un barodama putnu kā vēl vienu mazbērnu. Bet katru rudeni, 1. septembrī, viņa cepa lielu ābolmaizi ar krējumu, cukuru un kanēli – par godu skolas sākumam. Siltais, zeltainais aromāts – salds un mierinošs – izplūda pa māju kā mantra. Vēl rudeņos uz garajiem, karstajiem radiatoriem vecāmamma rūpīgi rindoja ābolu šķēlītes, lai tās izžūtu par vitamīniem bagātu garo ziemas vakaru našķi.

Māja pildījās ar bišu vaska, radiatoru siltuma un žāvētu ābolu smaržu – mājīgu un zeltainu, it kā pašas istabas mūžīgi glabātu sevī vasaru.

Meitene saprata: Adumu Apgleznotāja dzīvoja reizē pieticībā un bagātībā, radot daudz no ne tik daudz, gudru taupību pārvēršot par pārtikušu sātu un rodot prieku ik katrā sīkumā.

Pie šī galda sākās stāsti. Audumu Apgleznotāja stāstīja par karu, kad pati vēl bija pusaudze. “Mēs slēpāmies mežā,” viņa sacīja. “Klusumu bija vissmagāk panest. Bet man patiesībā nekad nebija bail. Naktīs dažreiz vienkārši gribējās dziedāt.”

Bija arī lauku stāsti – par foreļu ķeršanu ledainā vasaras strautā ar vilnas cimdiem, lai zivis neizslīdētu. “Tās vizuļoja kā zvaigznes,” viņa sacīja, un Meitene tās iztēlojās sudrabainas, dzīvas, un drosme mirdzēja viņas vecāsmammas koptajos pirkstos. “Vasarās, kad mani sūtīja ganīt govis, es mēdzu iekāpt tieši govju pļekās, lai sasildītu kājas,” viņa smējās, “jo rīta rasas dzestrumā plikās pēdas ļoti sala.” Meitene sarauca degunu, bet smējās līdzi, jo Audumu Apgleznotāja pat grūtumus pārvērta par siltumu.

Un tad nāca gaišie un košie stāsti – par Parīzi un Kubu, ceļojumiem ziedos, par mūziku un dejām, siltajām naktīm, kas pilnas piedzīvojumu un atmiņu. Viņa rādīja Meitenei milzīgu jūras gliemežvāku, spodru un gludu kā nolakotu, ar rozīgu iekšmalu. “Vai tas neatgādina sievietes ķermeni?” vecāmamma pajokoja, un, kad Meitene nosarka, viņa iesmējās skaļi un brīvi, droša kā pati jūra.

Kad pienāca vakars, Audumu Apgleznotāja atvēra lādi ar palagiem un segām, šūtām no veciem audumiem. Viņa ar pirkstiem iezīmēja vīles kā karti. “Šī bija mana vasaras kleita… šis kvadrāts izgriezts no vīrieša krekla… šis gabals – tikai vecs palags, bet cik labi kalpoja.” Katrs ielāps bija atmiņa, mīksta un silta. Meitene pieskārās audumam ar cieņu, it kā arī viņa spētu ar pirkstgaliem nolasīt stāstus kā garas dzīves braila rakstu.

Visapkārt istabā ziedi sedza vēl žūstošos un jau gatavos audumus – katrs ar vaska un krāsas zīmējumiem, katrs dzīvs ar ornamentiem un ziedlapiņām. Staigājot starp tiem, Meitene jutās kā slepenā pļavā, kur pagātne un tagadne auga līdzās.

Audumu Apgleznotāja nolika Meiteni gulēt, sasedzo ar vienu no saviem konvertiem. Rudais Resnais Runcis uzlēca uz gultas un ieritinājās blakus uz spilvena, maigi murrājot. Gaisā vēl virmoja parafīma, biezās zupas un ābolu smarža. Vecāsmammas balss skanēja silta un maiga kā sega. Viņa dziedāja par ugunskuru, kas tumsā kvēlo, un tad, klusi iesmejoties, pārgāja rotaļīgā dziesmā par Sorento: “Makaroni, špināti, karbonaro, puspudele Mozeles vīns…”

Meitene aizvēra acis, sajūtot visu, kas viņai bija dots – izdzīvošanu un smieklus, pieticību un bagātību, grūtības un ziedus, gliemežvākus un konfektes, spārnus un segas. Viņa zināja: šī māja bija kas vairāk par audumu. Tā bija visa dzīve – apgleznota, plaisāta, krāsota, izdziedāta un rūpīgi sašūta par paliekošu, starojošu un veselu lielumu.

Viņa iemiga, un Audumu Apgleznotāja izgaisa.