Sea Library

As I wrote before, I have begun publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack.

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the fourth part, The Garden of Maps, here.

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna
The Sea Librarian

Kā jau rakstīju, esmu sākusi publicēt savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Tā kā ir nedēļas nogale, Tev ir iespēja iepazīties ar ceturto daļu.

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Ceturtā mazā nodaļa, “Kartogrāfa dārzs”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Meitene gāja lēni mājup, atpakaļ uz kuģi ozolā. Aiz muguras pilsēta bija maza, skaļa un nemierīga – gaismu un balsu mudžeklis. Augšā viņu gaidīja zari un mājas. Viņa ilgojās pēc krāsas un kafijas smaržas, pēc tēta mūzikas un mammas maigā siltuma.

Taču šovakar, ejot pa līkumoto celiņu, viņa pamanīja kaut ko jaunu. Vārtus, kurus nekad nebija redzējusi, pusaizklātus efejām. Tie izskatījās vecāki par pašu celiņu, it kā tie būtu bijuši tur vienmēr, tikai gaidījuši brīdi, kad viņas acis tos ievēros.

Viņa apstājās. Un ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko aizslīdam aiz vārtiem. Aste. Tā kvēloja zilgana, starodama puskrēslā. Atgādināja reizē kažoku un zvīņas. Tad pazuda ēnā.

Sirds iepukstējās straujāk. Meitene atvēra vārtus un iegāja iekšā.

Zeme zem kājām bija mīksta, kaisīta ar ziedlapiņām un sabirušām papīra drumslām. Puķes slējās rindās kā teikumi, to kāti bija rakstīti dīvainiem zaļiem alfabētiem. Starp krūmiem šalca čuksti – kā lapas, kas pāršķiras bez rokām.

Viņa soļoja lēnām pa celiņiem. Virs galvas gaisā karājās kartes – kā milzīgas koku lapas, kas šūpojās vējā. Dažas bija izbalējušas ar satrupušiem stūriem, citas mirdzēja krāsās, kādas viņa nekad nebija redzējusi. Tās elpoja kā dzīvas būtnes.

Meitene pacēla roku, lai pieskartos vienai no kartēm. Tikko viņa aizskāra tās malu, tā atritinājās, uzreiz izgaismodama ainas: sarkanie aizkari Aktrises mājā, Melnais Suns pie viņas kājām, zeltainā virtuve, kur smaržoja kardamons un safrāns. Tad karte izritinājās citādi, un tur bija plaisājošs vasks un audeklā uzplaucis zieds, tvaikojošs zupas katls un vilnas cimdi, kas pilēja ar upes zivju zvīņu spožuma.

Karte nebija plakana – tā pulsēja atmiņās.

Meitene atrāva roku, sirds sitās strauji. Visapkārt kartes viņu vilināja. Upes līkumoja kā teikumi, pilsētas vizēja kā zvaigznāji, dārzi izšuvās pavedienos. Dažas kartes rādīja vietas, kurās viņa jau bija bijusi. Citas – par kurām vēl nebija pat sapņojusi. Un dažas, visnoslēpumainākās, rādīja nevis vietas, bet cilvēkus.

Dārza vidū atradās strūklaka. Tā nelēja ūdeni – no tās tecēja pusnakts zila tinte. Tinte sakrājās baseinā un izplūda pa šaurām tekām, kas vijās cauri celiņiem, plūzdama kā upes. Kur tinte skāra saknes, tur lapās uzplauka jauni vārdi.

Meitene nometās ceļos pie strūklakas. Tajā parādījās sejas – vecomammu, jā, bet arī vectēvu. Viens ar krāsas traipiem uz rokām, otrs ar rūpīgiem māju rasējumiem padusē. Atspulgi nāca un gāja.

Viņa saprata: šis dārzs nav tikai atmiņu vieta. Dārzs pats ir karte, dzīva, un ved viņu tālāk.

Ejot dziļāk, Meitene atrada iedobes, kur dārzs pārtapa par istabām. Vienā plauktos grāmatas auga kā koki – saknes apvija muguriņas, no vākiem dīga lapas. Citā gaisā plandījās audumi ar krāsotiem ziediem, kas nekad nenovīst. Vēl citā bija tikai krēsls, un uz tā atvērta grāmata, kas pati sevi rakstīja viņas acu priekšā.

Meitenei nebija baiļu. Tikai piederības izjūta. Tie nebija sveši pasaules nostūri – tie visi bija viņas. Iemantoti stāstos, darbā, mīlestībā. Pārmantoti caur rokām un balsīm, līdz tie ieauga viņā pašā un kļuva par daļu no viņas.

Meitene apsēdās uz akmens soliņa un klausījās. Dārzs dūca klusi kā orķestris, kas tikai vēl uzskaņojas. Gaiss smaržoja pēc tintes, krāsām, vaska, ziediem, kardamona un mazliet pēc cigarešu dūmiem. Viņa ieelpoja dziļi un nodomāja: Tas viss dzīvo manī. Tas viss gaida manī, lai es to nestu tālāk.

Priekšā iemirdzējās gaismas taka. Tā vijās starp karšu dobēm, garām tintes strūklakai, līdz arkai dārza galā. Aiz tās – tikai gaisma.

Meitene piecēlās, nopurināja ziedlapas no kleitas un devās tālāk. Soļiem līdzi kartes virs galvas sāka šūpoties. Dažas sekoja, atritinādamās kā upju un zvaigžņu karogi. Viena nokrita un apvijās ap viņas pleciem kā šalle. Paskatījusies lejup, Meitene ieraudzīja, ka tā nerāda ne zemes, ne jūras, bet gan vārdus – grāmatu rindas, lugu fragmentus, pašas pierakstītas piezīmes uz lapu malām.

Tā bija viņas karte.

Viņa turēja to klāt un izgāja cauri arkai gaismā.

Un pēkšņi viņa atkal bija pie ozola saknēm. Kuģis gaidīja augšā, tā virves viegli šūpojās. Dārzs bija pazudis, vārtu nebija.

Bet viņa zināja – tas nebija sapnis. Ap pleciem vēl aizvien gulēja siltā vārdu šalle.

Meitene uzlika roku uz virvju kāpnēm, gatava kāpt augšup. Tajā brīdī viņa saprata: vecmāmiņu mājas nebija tikai mājas – tās bija durvis uz tik dažādām pasaulēm. Dārzs bija tilts, kas viņu aizveda no tā, ko viņa jau pazina, pie tā, kas vēl tikai priekšā. Tur viņu gaidīja vectēvu valstības – viena no niedrēm un krāsām, otra no priedēm un rasējumiem. Un aiz tām – vēl vairāk karšu, vēl vairāk zvaigžņu.

Meitene pasmaidīja un sāka kāpt mājup.