Sea Library

As I wrote before, I have begun publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack. We are half-way there!

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the fifth part, The House of the Painter, here.

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna
The Sea Librarian

Kā jau rakstīju, esmu sākusi publicēt savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Tā kā ir nedēļas nogale, Tev ir iespēja iepazīties ar piekto daļu – esam pusē!

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Piektā mazā nodaļa, “Gleznotāja māja”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Meitene uzkāpa atpakaļ savā kuģī ozola zaros. Ap pleciem joprojām gulēja vārdu šalle, silta kā atmiņa. Tajā naktī miegs pie viņas neatnāca uzreiz. Viņa gulēja zem kuģa izliekajām ribām un domāja par sejām, kas bija mirgojušas tintes strūklakā: viņas vectēvi, klusi, gaidoši.

Kuģis bija pazīstams kā kuģis, kas nekur neceļo. Tomēr reizēm tas sakustējās līdz ar viņas sirdi. Kad ceļš aicināja, zari atlaida tvērienu, un kuģis aizslīdēja, it kā atsaucoties slepenam paisumam.

Kad atausa rīts, viņa atsēja mezglus, un kuģis atbrīvojās no ozola. Tas slīdēja nevis pa jūru, bet debesīm, it kā gaiss pats pārtaptu ūdenī. Pāri pilsētas jumtiem, lielceļiem un pļavām, līdz pavērās plašs un mirdzošs ezers. Tur, pie krasta, viņa ieraudzīja māju, kas nelīdzinājās nevienai citai.

Tā nebija celta no ķieģeļiem vai koka. Tas bija uzpīta no niedrēm. Stiebrs pie stiebra, mezgloti un liekti, līdz viss nams līdzinājās milzīgai ligzdai uz zemes. Jumts izliekts kā vigvams, sienas elpoja kā zāle. Rīta gaismā niedres mirdzēja zeltainas, un viss nams šķita dzīvs, čukstošs vējā.

Meitene izkāpa krastā. Niedres skāra viņas rokas, čabēja, it kā sveicinādamas. Viņa iegāja Niedru ligzdā un nonāca Gleznotāja pasaulē.

Gaiss smaržoja pēc pelniem un terpentīna. Mājas centrā kūrās kamīns. Visapkārt stāvēja krāsu burciņas un puspabeigtas gleznas. Uz kamīna dzegas rindojās tulpju sīpoli, brūni un sausi, gaidot pavasari. Māla podā – indiāņu bultas.

Priekšējā siena nemaz nebija siena – tā bija darināta no stikla. Plata, augsta, stiepās līdz pat niedrēm klātajai jumta korei. Aiz tās mirgoja ezers. Viņa redzēja laivu, kas maigi šūpojās pie krasta, un šķita, ka pat šeit var dzirdēt ūdeni.

Pie stikla sienas stāvēja lāde. Tās koks tumšs, ar dzelzs stūriem, laika apskrāpēts. Meitene brīnījās, kādus dārgumus gan tā glabā – otas, vecas krāsas vai varbūt kaut ko pavisam citu. Viņa pieskārās viegli, bet neatvēra.

Tad viņa pacēla skatienu. Augstu pie jumta, zem debess trijstūra, bija izbūvēta plauktam līdzīga lāva. Uz tās atradās gulta. Tur varēja gulēt un caur stiklu redzēt visu ezeru. Viņa ilgojās uzrāpties, ieritināties zem niedru jumta un ļauties ūdens atspīduma spēlēm.

Pašu Gleznotāju viņa nekur neredzēja. Bet nams elpoja viņa klātbūtni. Un pēkšņi, it kā viņas domu atmodināta, pa stiklu pārslīdēja ēna.

Tā bija putna ēna – Zaļā Vārna. Dzīvīga, spoža, tās spārni vizēja tirkīzzilā un vara tonī. Tā nolaidās uz palodzes, pagrozīja galvu un ielūkojās tieši viņai acīs. Putna acis bija viedas un nebēdnīgas reizē. Tad ar skaļu saucienu Zaļā Vārna ielidoja dziļāk mājā, it kā aicinot viņu sekot.

Meitene paklausīja.

Viņa gāja garām kamīnam, kur tulpju sīpoli šķita mirdzam, it kā slepus glabātu sevī vēl nedzimušu krāsu. Viņa soļoja gar molbertiem ar pusuzgleznotām ainām: vētrām, pļavām, zvejniekiem. Vienā gleznā viņa ieraudzīja dzintara meklētājus jūras krastā, citā – debesis tik plašas, ka no to vēriena sāpēja krūtīs.

Visbeidzot viņa ieraudzīja vectēvu.

Gleznotājs sēdēja uz zema soliņa, ota rokā. Viņa pirksti bija notraipīti zili un zaļi. Viņš neizrādīja pārsteigumu. Tikai silti pasmaidīja – it kā zinātu, ka viņa reiz atnāks, ka jau sen bija gaidījis.

“Ā,” viņš sacīja, iemērcot otu krāsā, kas šķita tonī dziļāka par jebkuru jūru. “Tu atradi ceļu.”

Meitene pienāca tuvāk, un Zaļā Vārna pārlēca uz vectēva pleca. Tā izpurināja spārnus kā sargs, un vectēvs noglāstīja tās galvu.

“Sēdies,” viņš sacīja. “Kur ir kamīns, tur ir stāsts.”

Meitene apsēdās uz mežacūku ādām, kuru sari bija biezi un mīksti – mednieku dāvana. Kamīns sprakšķēja. Aiz stikla sienas ezers viļņojās sudrabaini pelēks.

Un vectēvs sāka runāt.

Viņš teica, ka gleznošana nav tikai skaistā meklējumi. Dažkārt, viņš sacīja, jāuzdrīkstas pārsvītrot, aizklāt, noslāņot ar drošu triepienu pat vissmalkāko vietu audeklā. “Ja paturēsi tikai to, kas skaists,” viņš teica, “glezna nedzīvos. Tā paliks trausla – pārāk gaisīgs sapnis, lai izturētu. Bet ja uzdrošināsies nosegt, pārsvītrot, tad apakšā esošās krāsas padarīs pārējo bildi stiprāku. Īsta glezna elpo caur to, kas ir apslēpts, tikpat ļoti kā caur to, kas ir redzams.”

Meitene klausījās lielām acīm, kurās miurgoja uguns gaisma. Viņa domāja par tēta tumsā luminiscējošajām krāsām, par mammas klusajām fotogrāfijām, par vecomammu stāstiem un audumiem. Un tagad – par drosmi ne tikai radīt, bet arī pārsvītrot radīto. Uzticēties, ka zaudētais dos spēku tam, kas paliek.

Zaļā Vārna iečiepstēja asi, it kā piekrītot. Tā izpurināja spārnus, un viena maza spalva izkrita, lēni planējot līdz nosēdās pie meitenes kājām.

Vectēvs pieliecās, pacēla spalvu un ielika to viņas rokās.

“Ņem,” viņš sacīja. “Lai tā tev ir kā atgādinājums. Ne viss, ko tu mīli, paliks redzams. Bet nekas no tā, ko tu mīli, nepazūd.”

Meitene turēja spalvu. Tā mirdzēja tirkīzzila un debesu zila, mainoties līdz ar uguns atspīdumu. Viņa juta, it kā viņai būtu uzticēts vesels ezers un debesis kopā.

Kādu brīdi viņa palika Niedru ligzdā, vērodama vectēvu gleznojam, klausīdamās ota ritmā un uguns sprakšķos. Tomēr viņa zināja – šis brīdis nebūs mūžīgs. Ceļš vēl nebija galā.

Beidzot viņa piecēlās. Vectēvs neapturēja. Viņš tikai pamāja ar galvu, it kā atvadas jau sen būtu ierakstītas niedru pinumā.

Zaļā Vārna aizlidoja pa priekšu, vedot viņu atpakaļ uz krastu. Meitene uzkāpa savā ozola kuģī, spalva droši glabājās pie sirds.

Kad viņa atstūmās no niedrēm, vēlreiz paskatījās atpakaļ. Aiz stikla sienas viņa redzēja vectēvu – viņš joprojām sēdēja pie molberta un gleznoja klusumā. Putns virs ezera meta lokus, spārniem zili zaļi zibot pret pelēkajām debesīm.

Tad vējš piepūta buras, un kuģis aizslīdēja tālāk. Ne tik tālu no ezera, kalnā pie jūras, dzīvoja viņas otrs vectēvs. Bija pienācis laiks satikt.

Skici ar Zaļo vārnu mans vectētiņš Edgars Iltners uzzīmēja 70. gados. Es viņu nekad nesatiku.