Sea Library

As I wrote before, I have begun publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack.

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the seventh part, The Silence of the Artist here.

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna
The Sea Librarian

Kā jau rakstīju, esmu sākusi publicēt savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Tā kā ir nedēļas nogale, Tev ir iespēja iepazīties ar septīto daļu.

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Septītā mazā nodaļa, “Mākslinieka klusums”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Meitene iegāja mākslas galerijas zālē, kur reiz viņas tēva gleznas elpoja krāsās. Viņa tās atcerējās kā vētras un dārzus, kā mežonīgus apvāršņus, kas dziedāja pretī pasaules klusumam. Taču tagad audekli bija blāvi. Krāsas bija apsīkušas. Debesīs virs pilsētas klusi krita zvaigzne, aiznesdama sev līdzi visu spozmi.

Tēvs, Mākslinieks, sēdēja ēnā. Otiņas gulēja līdzās, sausas un stīvas. Viņa rokas, reiz iekrāsotas zilos un zeltainos toņos, tagad bija tukšas. Viņš nepacēla skatienu, kad viņa ienāca.

Meitene apstājās, klausoties klusumā. Pat gaisma, kas krita caur logiem, šķita izbalējusi.

Krūšu kabatā joprojām viegli zaigoja spalva no Gleznotāja mājas. Prātā viņa nesa savu vecmāmiņu vārdus, audumus, stāstus. Visas savas dzimtas dāvanas. Reiz viņa domāja, ka šīs bagātības padara viņu par veselumu. Bet tagad, tēta mākslas klusumā, tās šķita izkaisītas – kā stikla lauskas, asas un mirgojošas uz nakts ceļa.

Viņa saprata: radniecība neplūda kā viena upe. Tā atzarojās, sadalījās, plaisāja. Tā nesa patiesības, kas nesakrita, balsis, kas runāja pretim, rokas, kas gan cēla, gan lauza. Viņa bija ticējusi, ka mantojums ir gaismas ķēde, bet tagad ieraudzīja to kā mudžekli, mežu ar tūkstoš takām, kurās var arī apmaldīties.

Un ja reiz pat Mākslinieka krāsas varēja apklust, vai viņa vispār varēja kādām patiesībām uzticēties? Vai varēja paļauties uz to, ko bija uzskatījusi par sev dotu?

Krūtīs smeldza jautājumi.

Tad viņa to pamanīja: kustību blāvumā. Dzirksti, zemu pie zemes. Vienā no audekliem, kur zilā gaisma trīsēja kā elpa, sāka raisīties tēls.

Lēnām, it kā pati krāsa būtu nolēmusi dzīvot, priekšā iznāca Zilais Suns. Tā kažoks mirdzēja zilganā gaismā, viļņojoties kā paisums un bēgums, un acis, dziļas kā akas, nesa sevī gan skumjas, gan solījumu. Meitene nepakustējās. Viņa tikai skatījās, kā Zilais Suns atbrīvojas no pēdējiem krāsas pilieniem, ošņā gaisu un dodas uz atvērtajām durvīm.

Viņa astes lēnais vēziens šķita sakām, ka tas jau zina viņas sāpes. Viņa atpazina šo asti no Kartogrāfa dārza.

Tas paskatījās uz viņu, nemirkšķinot. Ne sencis, ne dāvana. Kaut kas cits. Ceļvedis. Tilts pāri klusumam.

Meitene sekoja, kad tas izsoļoja laukā, ķepām bez skaņas mērojot bruģi. Ārā, ielās, nemierīgajā krēslā. Suns gāja ar pārliecību, it kā zila gaisma vadītu Meiteni pa ceļu, kas viņai pašai vēl nebija saredzams.

Pilsētas pievārtē tas apstājās. Priekšā gaidīja vilciens, tā logi mirdzēja ar blāvu gaismu. Gaisā smaržoja dzelzs un jūras sāls.

Zilais Suns vēlreiz atskatījās, tad uzleca uz perona. Viņa vilcinājās, sirds plīsa vai pušu – starp galeriju, kur tētis joprojām sēdēja nekustīgs, un šo nezināmo ceļu priekšā.

Bet kaut kas Zilā Suņa skatienā viņu stiprināja. Patiesība, šķita, nebija viena līnija, kurai sekot. Tā bija tikai iezīmēts virziens, kādā iet – grīļīgi, nedroši, bet dzīvi.

Meitene iekāpa vilcienā. Viņa sajuta tā rāvienu, kas aiznesa viņu prom no pilsētas, prom no Mākslinieka klusuma, prom no visa, kas līdz šim bija šķitis tik zināms. Aiz loga kā matērija, kā stihija līdzi joņoja Zilais Suns, brīvs, nepieradināms, ne no šīs pasaules nācis.

Vilciens veda cauri mežiem un pļavām, līdz beidzot palēninājās pie jūras. Aiz kāpām gaidīja maza laiva, šūpojoties paisuma viļņos.

Zilais Suns vispirms nometās lejā, ošņāja sāļo vēju un luncināja asti, it kā apstiprinātu izvēlēto ceļu. Meitene sekoja, iekāpjot laivā.

Airu vēzieni šķēla ūdeni, un krasts palika aiz muguras.

Viņi tuvojās salai, kas gaidīja pie horizonta – balta ar smiltīm, vainagota ar priedēm, ar koka mājiņām, kas mirgoja kā klusi lukturi.

Un Zilais Suns sēdēja laivas priekšgalā, ar degunu pret vēju.

Fotogrāfija ir no Kristapa Ģelža arhīva, uzņemta 2011. gadā, kad viņš piedalījās Venēcijas biennālē. Piecus gadus vēlāk, krītošo zvaigžņu naktī, viņš – mans tētis – avarēja ar mašīnu uz tumša ceļa un kopš tā laika vairs nav spējis radīt. Vēl kādu laiku iepriekš es uzzināju ilgi glabātu noslēpumu: mans īstais tēvs bija kāds cits – slavens mūziķis un ikoniskas aktrises dēls. Tas, ka tik liela daļa dzīves man bija galvā jāpārraksta, mani satrieca, taču tas nemainīja faktu, ka mans tētis bija mans tētis. Ar bioloģisko tēvu es tikos tikai vienreiz – dīvas, manas trešās vecmāmiņas, valsts mēroga bērēs. Pēc gadiem pārcēlos uz Jūrmalu, piejūras pilsētu Latvijā, lai meklētu pati savu patiesību un atrastu savu balsi. Paldies, ka lasi.