Sea Library

I have been publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack. Two more tales to go!

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the eighth part, The Heart Healer here.

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna

Kopš augusta publicēju savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Tā kā ir nedēļas nogale, Tev ir iespēja iepazīties ar astoto daļu.

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Astotā mazā nodaļa, “Sirds dziedniece”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Vēl ilgi pēc atvadām no tēta un iepazīšanās ar Zilo Suni Meitene nespēja atrast līdzsvaru.

Viņa bija šķērsojusi klusuma un krāsu jūras, redzējusi, kā patiesība sašķīst un zaigo kā saplīsis stikls.

Tagad, pat stāvot uz zemes, viņas ķermenis vēl šūpojās, it kā joprojām būtu laivā.

Sirds sitās nevienmērīgi – te pārāk strauji, te pārāk klusi, it kā būtu aizmirsusi, kā dzīvot uz sauszemes.

Meitene klīda pa priežu mežu un baltajām salas pludmalēm, kur kaijas atstāja pēdas kā teikumus smiltīs.

Zilais Suns gāja viņai līdzās – kluss, šūpinot asti, kas rudens pustumsā blāvi mirdzēja.

Kad Meitene pieskārās krūtīm, viņa juta nevis sāpes, bet spiedienu – it kā sirds gribētu izplest spārnus.

Kādu rītu viņa sastapa sirmu sievieti sēžam kāpas malā. Sievietes mati bija pelēki kā izskalots koks, bet acis mirdzēja kā jūras stikliņi. Ap kaklu viņai karājās stetoskops, savīts no gliemežvākiem un sudraba stieplēm, un viņas balsī šalca jūra. Tā bija Sirds Dziedniece.

“Tu esi atnākusi dēļ savas sirds,” sieviete teica.

Meitene pamāja. “Tā vairs nesitas pareizi,” viņa čukstēja.

Sieviete pasmaidīja. “Tā pukst tieši tā, kā vajag. Tava sirds grib lidot,” viņa sacīja. “Tā vairs nevar palikt būrī.”

Sirds Dziedniece pieliecās tuvāk, it kā klausoties viļņos Meitenes krūtīs.

“Vai tu zini,” viņa vaicāja, “kas palīdzētu tavai sirdij izplest spārnus?”

Meitene papurināja galvu.

Sieviete pieliecās tuvāk, it kā klausītos jūrā, kas pukstēja Meitenes krūtīs, un čukstēja:

“Mīlestība – bet ne tikai pret cilvēkiem. Mīlestība pret to, ko tavām rokām dots radīt. Kad tu seko tam, tava sirds atceras, kā ir lidot.”

Viņa pasniedza Meitenei gliemežvāku – spirālveida un palsu kā mēnesgaisma.

“Turi to sev tuvu,” viņa teica. “Kad aizmirsti, klausies.”

Meitene pateicās un devās atpakaļ mežā, turot gliemežvāku plaukstā. Tā čaula klusi šalca – ne jūras balsī, bet viņas pašas sirdspukstu ritmā.

Naktī Meitene piespieda pieri pie priedes raupjā stumbra un čukstēja: “Parādi man, kur iet.”

Un sapnis atnāca – kā kluss vējš.

Ozolkoka kuģis gaidīja zaros, tā buras viegli mirdzēja.

Viņa uzkāpa pa virvju kāpnēm, un Zilais Suns, kas līdz šim bija klusi soļojis līdzās, pēkšņi izplēta spārnus – platus, mirdzošus, kā pasaku pūķim. Viņš pacēlās gaisā, lidoja augšup līdz ar viņu, un uz mirkli abi it kā sastinga starp debesīm un zemi – cilvēks un būtne, ko radījusi ticība.

Kad meitene uzkāpa uz klāja, viņa ieraudzīja savu mammu – Mīlestību – stāvam saules pielietā istabā, ko ieskāva fotogrāfijas.

Mammas acis bija gaišas, lai gan tajās mita tik tikko nojaušama ēna, kopš Mākslinieks vairs nespēja radīt.

Neko nesakot, bet silti un zinoši smaidot Mīlestība iedeva Meitenei fotogrāfiju: mazs bērns – Meitene pati – sēž pie loga ar grāmatu rokās, sejā – tīra, starojoša laime.

“Dari to, ko mīli,” mamma teica klusi. “Tikai to.”

Meitene paņēma fotogrāfiju, sajūtot tās siltumu kā sirdspukstu un apskāva mammu cieši.

Kad viņa pamodās, viņa atkal atradās pludmalē, jūras krastā, un bildīte gulēja blakus smiltīs, maigi mirdzēdama rītausmas gaismā.

Viņa piecēlās, vienā rokā turot gliemežvāku, otrā – fotogrāfiju.

Zilais Suns negaidīti ierējās – zemā, priecīgā tembrā.

Viņi pagriezās pret priedēm, kur šaura, oranžām skujām piebirusi mīksta taka veda dziļāk salā – uz vietu, kur gaidīja jauns sākums.

Foto: Anna Iltnere / Jūras bibliotēka