Sea Library

I have been publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack. Just one more tale to go!

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the ninth part, The House by the Sea here.

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna

Kopš augusta publicēju savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Neticami, ka ir pienācis jau oktobra vidus, un publicēju priekšpēdējo pasaku.

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Devītā mazā nodaļa, “Māja pie jūras”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Taka starp priedēm vijās lēni kā doma, kas rod ceļu uz mājām.

Zilais Suns gāja pa priekšu, viņa sapņu spārni tagad bija sakļauti, tikai viegls mirdzums vēl dzirkstīja gar pleciem.

Gaiss smaržoja pēc sveķiem un sāls. Aiz kāpām elpoja jūra – lēni, vareni, mūžīgi.

Meitene gāja kā sapnī, ar vienu roku noglaudot koku raupjās mizas, otrā turot gliemežvāku, ko bija saņēmusi no Sirds Dziednieces.

Tas pulsēja viņas plaukstā, vienā ritmā ar sirdi.

Kabatas iekšpusē glabājās fotogrāfija.

Kad Meitene nonāca līdz klajumam, viņa to ieraudzīja.

Māja stāvēja klusi starp priežu mežu un pļavu, netālu no vietas, kur upe met loku uz jūras pusi.

Tā bija tumši sarkana, ar baltām logu rūtīm – gluži kā tās mājas, ko viņa bērnībā bija zīmējusi, kā Pepijas Garzeķes vai Muminu grāmatās.

Ap to pletās piemirsts dārzs – zāle bija gara, ābeles noliecās, un mežrozītes vijās gar žogu.

Aiz mājas slējās priedes, kas sačukstējās vējā, bet priekšā upmalas pļava mirdzēja vakara gaismā.

Upe plūda cauri salai – no jūras līdz jūrai kā sudrabaina lente, kas nesa sev līdzi visus stāstus, ko jebkad bija krastos sastapusi.

Zilais Suns ierējās un aizskrēja uz priekšu, it kā pieteikdams šo vietu kā savu.

Meitene sekoja, garajā zālē sperot mīkstus soļus.

Tuvāk pienākusi, viņa redzēja, ka sarkanā krāsa vietām bija izbalējusi, sūnas klāja pakāpienus, un durvju priekšā bija sabirušas oranžas priežu skujas – it kā māja būtu klusi gaidījusi viņas atgriešanos.

Durvis bija aizslēgtas, un viņai nebija atslēgas. Uz brīdi viņa apstājās, nezinādama, ko darīt.

Tad plaukstā gliemežvāks sāka silt un mirdzēt – sudrabā un zeltā.

Viņa pielika to pie koka durvīm, un ar klusu nopūtu aizbīdnis atkrita vaļā.

Durvis pavērās, un viņai pretī plūda aizmirstu vasaru smarža.

Iekšā valdīja vienkāršība un siltums: apaļš koka galds, lina aizkari, kāpnes uz augšstāvu, un gaisma, kas krita pāri grīdai kā medus.

Viņa nostājās istabas vidū, un sirds sāpīgi iepukstējās – ne vientulībā, bet pārpilnībā.

Māja bija par lielu vienai Meitenei un viņas brīnumainajam Sunim.

Viņa juta, ka tajā ir vieta vēl vairāk mīlestībai, smiekliem un soļiem – cilvēkiem, kas reiz te ienāks.

Kādudien viņai šeit būs ģimene.

Un viņa nojauta, ka te būs arī kaut kas cits – kaut kas, kas aicinās ciemos gan draugus, gan svešiniekus.

Bet kas tas varētu būt?

Tajā vakarā viņa sēdēja uz gultas malas un aplūkoja fotogrāfiju, ko mamma bija devusi – viņa pati bērnībā ar grāmatu rokās, acīm pilnām gaismas un prieka.

Viņa atcerējās, cik izsalkusi vienmēr bija bijusi pēc stāstiem – tie bija kā ēdiens, kā gaiss, ko elpot.

Aiz meža viņa dzirdēja jūras bezgalīgo, kluso elpu cauri naktij.

Tā viņu aicināja – ne vairs doties prom, bet palikt un sākt.

Kaut kas viņā atvērās, sakustējās kā spārni.

Pirms miegs viņu atrada, viņa nolika fotogrāfiju uz naktsskapīša blakus spalvām – vienai zaļai, vienai pelēkai – un gliemežvākam.

Zilais Suns apmierināti nopūtās un apgūlās viņai pie kājām.

Ārā upe un jūra mēnessgaismā viegli mirgoja.

Un tur, tajā sarkanajā mājā starp mežu, upi un jūru, viņa pusmiegā un neapzināti nočukstēja vārdus, kas kļuva par viņas kompasu, viņas solījumu, viņas aicinājumu:

“Jūras bibliotēka.”

Foto: Anna Iltnere / Jūras bibliotēka