Sea Library

I have been publishing my fairytale memoir, The Girl with the Blue Dog, as a ten-part series on Substack. This is the last one.

This memoir is not a straightforward retelling of my life, but a journey through story, memory, and myth. It’s about a Girl growing up in a family of artists and dreamers, in a house that felt like a ship in a tree – about love, loss, imagination, and the mysterious Blue Dog who arrived one night to guide her toward her own voice.

You can read the final part, The Sea Library here.

PS: You can buy me a coffee if you’d like.

Yours,
Anna

Kopš augusta publicēju savu pasaku memuāru “Meitene ar Zilo Suni” desmit daļās Substack platformā. Neticami, ka ir pienākusi jau 10. nedēļas nogale un laiks pēdējai pasakai.

Šis memuārs nav vienkārša manu dzīves notikumu atstāstīšana, bet gan ceļojums cauri stāstiem, atmiņām un mītiem. Tas ir par Meiteni, kura aug mākslinieku un sapņotāju ģimenē, mājā, kas līdzinājās kuģim koku galotnēs – par mīlestību, zaudējumu, iztēli un noslēpumaino Zilo Suni, kas kādu dienu ieradās, lai aizvestu viņu pie pašas balss.

Desmitā mazā nodaļa, “Jūras bibliotēka”, ir lasāma angliski te.

Un latviski šeit:

Rīta gaisma lēnām ieplūda sarkanajā koka mājā pie upes.

Grāmatas klusumā rindojās gar sienām – par jūru, debesīm, salām, jūrniekiem, vētrām un sapņiem.

Dažas bija dāvanas no svešiniekiem, dažas viņa bija atradusi ceļā, citas vienkārši bija parādījušās kādā rītā – it kā paisums tās būtu atnesis.

Tā bija radusies Jūras bibliotēka.

Vieta, kur stāsti var atvilkt elpu un gaidīt tos, kam tie būs vajadzīgi.

Tomēr klusumā starp pāršķirtām lappusēm viņa reizēm vēl sajuta veco dūrienu – vieglu reiboni no visa, ko bija sapratusi un pazaudējusi.

Sirds joprojām notrīsa, kad viņa domāja par patiesību.

Viņa vairs nezināja, kas ir īsts un kas nav – kas ir atmiņa, kas tikai sapnis.

Bet tad kādā vakarā, kad vējš pieņēmās spēkā un jūra caur priedēm zaigoja sudrabā, bibliotēkā kaut kas sakustējās.

Tikko nojaušama gaisma sāka starot no grāmatu muguriņām.

Vispirms vienai, tad otrai, līdz visa istaba iemirdzējās kā krāsaina ūdens virsma krēslā.

Stāsti čukstēja katrs savās balsīs – klusi, bezgalīgi, dzīvi.

Un viņa saprata.

Tie visi bija patiesi.

Ne tāpēc, ka būtu notikuši, bet tāpēc, ka bija nozīmīgi.

Jo māksla ir tā patiesība, kurai nav jāpierāda sevi.

Tā patiesība, kas elpo, mainās un mirdz no iekšienes.

Zilais Suns stāvēja pašā gaismas vidū, viņa kažoks virmoja visās krēslas un rītausmas nokrāsās – zilā, sudrabainā, violetā un zeltainā.

Viņš nerunāja, bet viņa dzirdēja to savā prātā – tik skaidri, it kā viņš būtu to pateicis skaļi:

Mans uzdevums ir izpildīts. Tu esi atcerējusies, kas ir īsts.

Viņas kaklā tinās asaru kamols.

Tu aizej, viņa nočukstēja.

Zilā Suņa acis bija kā iekšupvērstas galaktikas.

Man jāatgriežas tur, no kurienes esmu nācis – mākslas un sapņu pasaulē. Tās ir manas mājas.

Asaras kodīgi sariesās acīs. Doma viņu pazaudēt bija neizturama.

Zilais Suns pacēla galvu, un viņa vēlreiz to sadzirdēja:

Ir viena iespēja, kā es varu palikt.

Gaisma ap viņu kļuva siltāka, baltāka.

Lai paliktu, man ir jākļūst īstam, viņš sacīja.

Jāiemācās staigāt pa zemi, jāskrien, jābūt pabarotam, nomazgātam, mīlētam, jānoveco.

Mans uzdevums būs atgādināt tev, ka radīšana nav tikai iztēle, bet arī rūpes – dienu no dienas, atkal un atkal.

Viņa pamāja, caur asarām.

Paliec, viņa teica, paliec tā, kā tev lemts būt.

Zilais Suns aizvēra acis, un, kad tās atvēra, noslēpumainā gaisma ap viņu bija izzudusi.

Viņa vietā stāvēja mazliet mežonīgs borderkollijs – dzīvs, elpojošs, ar kažoku četrās krāsās: dzelmes melnā, jūras pelēkā, baltā kā putas un ar tik tikko nojaušamu zilu zaigmi, kas uzvizēja gaismā.

Viņa acis bija kā divas pasaules – brūnas un zilas, kā vieta, kur sauszeme satiek jūru.

Uz viņa kreisā vaiga – melns plankums sirds formā.

Viņa nometās ceļos, smejoties un raudot reizē, un nočukstēja:

Nemo.

Pagāja dienas, pēc tam gadalaiki.

Viņa mācījās rūpēties, iet lietū un vējā, veidot ritmu, pabarot, nomazgāt, būt klātesoša – katru rītu, katru dienu, katru vakaru un nakti.

Caur Nemo viņa saprata, ka radīšana nav tikai ilgi gaidīta dzirksts, bet gan nenogurstošs ritms.

Ka iztēlei ir vajadzīgi gan spārni, gan drošas saknes.

Kādā pēcpusdienā viņa un Nemo šķērsoja jūru un devās apciemot Meitenes vecākus – Mākslinieku un Mīlestību.

Mamma viņu cieši apķēra pirmā, acis dzidras kā gaisma.

Istabas stūrī sēdēja tētis, Mākslinieks.

Studijā valdīja pustumsa. Nekas vairs neplūda, negailēja.

Viņš jau sen bija pārstājis radīt.

Nemo, parasti nemierīgs un dzīvīgs, pēkšņi apstājās.

Viņš nolaida galvu, lēni aizsoļoja pie Mākslinieka un ielika purnu viņam tieši klēpī – maigi, it kā zinot.

Mākslinieks paskatījās uz viņu, viņa rokas nodrebēja.

Tad, it kā atceroties kaut ko sen aizmirstu, viņš pacēla roku – to, kura vairs neradīja – un noglaudīja suņa galvu.

Gaisā uz mirkli uzmirdzēja kaut kas kluss, bet nepārprotams.

Gaisma.

Zila.

Foto: Anna Iltnere / Jūras bibliotēka