I spent hours and hours with my flowers this summer. I had planted in the soil so many seeds and bulbs early in spring. We watched a garden of our own growing and blooming in pots on our sunlit terrace. Marigolds, nasturtiums, anemones, pelargoniums, a carpet of wildflowers, purple, red, and white swords of gladiolus. The miracle of a bud opening and petals unfurling in silk made me want to search for flowers in the Sea Library books, too.
One book, in particular, came to my mind. I went into the library and took a copy from the shelf. In “Moominpappa at Sea” written by Tove Jansson, the whole Moomin family moves to a lighthouse on a barren island in the middle of the sea. It is dad’s idea. Moominpappa is dissatisfied with his life in Moominvalley, so he organizes for his family to set off on a journey. They find a lighthouse without light and step out on a desolate island to start to live there. Not everyone is excited. Not everyone loves the sea.
In Moominvalley mother had a beautiful garden with white seashell borders. On the island she is desperately trying to find some fertile soil, even to make some out of seaweed. Moominmamma wants her flowers back. Her dream of planting a garden by the lighthouse never works out and she becomes more and more melancholy. She is truly sad. What to do?
One night just before dawn “Moominmamma felt very small as she lay there. She buried her nose in the pillow and tried to think of an apple tree. But she could only see the sea with its driving winds, a sea that swept the island when it lay all in the darkness, that was always everywhere, taking possession of the beach, the lighthouse, and the whole island.”
Moominmamma got up and went to the attic, and came down with “three bags of dye, brown, blue and green, a tin of lead paint, a little lamp-black and two old paint-brushes.” She began to paint flowers all over the wall.
“They were large substantial flowers because the brushes were large, and the dye soaked right into the plaster and looked intense and transparent. How wonderful they looked! This was much more fun than sawing wood! Flower after flower appeared on the wall, roses, marigolds, pansies, peonies…”
Moominmamma is very surprised. She had no idea she could paint so well.
“Moominmamma’s mural was more and more beautiful, and it stretched as far as the door. She had painted big green apple trees full of flowers and fruit, and the grass under the trees was full of windfalls. There were rose bushes all over the place, most of them red – just like the ones that grow in everybody’s gardens.”
Soon Moominmamma has painted all of the Moominvalley on the walls of the lighthouse. But the story about the painted flowers doesn’t end here. It is not an ordinary mural. The garden on the wall that grew out of mother’s longing, turns out to be magical.
“As she gazed at the sky, the evening light crept up the wall, lighting up the flowers in her garden. They seemed to be alive and shining. The garden opened out, and the gravel path with its curious perspective suddenly seemed just right and to lead straight to the veranda. Moominmamma put her paws round the trunk of the tree; it was warm with sunshine and she felt that the lilac was in bloom.”
Moominmamma felt trapped in the lighthouse in the middle of the sea.
“I want to go home and leave this terrible deserted island and the cruel sea,” she says, closes her eyes and hugs the painted apple tree even tighter. “The bark felt rough and warm, and the sound of the sea disappeared. Moominmamma was right inside her garden.”
She had walked into her mural.
The room was empty. When family came home for the tea, they couldn’t find Mamma, but they didn’t worry too much, maybe she was out getting some water, suspects Moominpappa.
“Moominmamma stood behind the apple tree and watched them making tea. They looked a little misty, as though she had been watching them moving about underneath the water. She wasn’t at all surprised by what had happened. Here she was at last in her own garden where everything was in its proper place and everything was growing just as it should grow. Here and there something hadn’t been drawn absolutely right, but it didn’t matter. She sat down in the long grass and listened to the cuckoo calling from somewhere on the other side of the river. She fell asleep in the painted garden with her head leaning against the apple tree.”
Mother returned after a good rest. Later she painted a lot of Moominmammas on the wall so no one would notice her there when she was hiding in her wonder garden in the middle of the sea.
What would you paint on the walls of a lighthouse?
Read what does the sea mean for Tove Jansson and borrow her books from the Sea Library. From Moominvalley I have “Moominland Midwinter”, “Moominpappa at Sea”, as you can see, lavishly illustrated picture book “The Dangerous Journey” and “The Curious Explorer’s Guide to the Moominhouse”, a peep-inside book for little readers. I also have “The Summer Book” and “A Winter Book”, and “Sculptor’s Daughter: A Childhood Memoir”. To get to know Tove Jansson better, you can borrow an authorized biography by Boel Westin “Tove Jansson: Life. Art Words” and read “Letters from Tove”.
If you want to donate or suggest a Moomin book or other books by Tove Jansson, send me a note.
***
Šovasar stundām kavējos pie puķēm. Agrā pavasarī bijām sabakstījuši melnzemē tik daudz sīpolu un sēklu, ka nu varējām vērot, kā podos uz mūsu saulainās terases izaug dārzs. Samtenītes, kliņģerītes, kreses, anemones, pelargonijas, pļavas puķu paklājs un gladiolu zobeni. Pumpura brīnums, kas atritinās zīda ziedlapās, mudināja uzmeklēt puķes arī Jūras bibliotēkā.
Viena grāmata ienāca prātā pirmā. Iegāju bibliotēka un nocēlu to no plaukta. Tūves Jansones stāstā “Tētis un jūra” muminu ģimene pārceļas uz dzīvi bākā uz neauglīgas salas tālu jūrā. Tā ir tēta ideja. Mumintētis nav apmierināts ar ikdienu Muminu ielejā, tālab mudina visu ģimeni doties piedzīvojumā. Viņi sapako mantas, sakāpj laivā un dodas jūrā atrast bāku. Ģimene izkāpj uz vientuļas salas, kur bāka izrādās nemaz nestrādā, lai uzsāktu jaunu posmu.
Ne visi ir sajūsmā. Ne visiem patīk jūra.
Muminu ielejā mamma bija iekopusi pasakainu dārzu, kura dobes apjoztas baltiem gliemežvākiem. Uz bākas salas viņa izmisīgi mēģina atrast kādu auglīgas augsnes pleķīti, kurā rušināties, pat cenšas to radīt no savāktām jūraszālēm. Muminmamma tik ļoti grib savas puķes. Taču iecere iestādīt dārzu bākas kaulainajā pakājē piedzīvo vienu neveiksmi pēc otras. Mamma kļūst arvien melanholiskāka un skumst pēc mājām. Ko iesākt?
Kādu nakti īsi pirms rītausmas māmiņa gulēja gultā, kamēr ārā pūta vējš, un “jutās ļoti maziņa. Viņa iespieda galvu spilvenā un pūlējās domāt, piemēram, par ābeli. Bet viņa redzēja tikai jūru ar skrejošiem vējiem; jūru, kas apšļāca salu, kad gaisma bija nodzēsta, jūru, kas bija itin visur un vienmēr un kas piesavinājās krastmalu, salu un māju.”
Muminmamma piecēlās un uzkāpa bākas bēniņos. Kad viņa nokāpa lejā, “viņai rokās bija trīs maisiņi ar tīkla krāsu – brūnu, zilu un zaļu; burka ar laivas mīniju, nedaudz kvēpu un divas vecas otas.” Uz bākas sienas māmiņa sāka krāsot puķes.
“Tās iznāca lielas un spēcīgas, jo otas bija lielas; tīklu krāsa iesūcās tieši kaļķī un bija tumša un caurspīdīga – ai, tās iznāca tik brīnišķīgi skaistas! Zīmēt bija simts reižu patīkamāk nekā zāģēt malku. Uz sienas uzplauka viena puķe pēc otras – rozes, kliņģerītes, atraitnītes, peonijas… Māmiņa gandrīz izbijās, cik skaisti viņa mācēja gleznot.”
“Māmiņas sienas gleznojums kļuva arvien skaistāks. Nu jau viņa bija tikusi līdz durvīm; viņa bija uzgleznojusi lielas, zaļas ābeles, pilnas kā ar ziediem, tā ar augļiem, arī zālē sakrituši gulēja āboli. Visapkārt auga rožu krūmi, lielākoties sarkani, lielā dārza šķirne.”
Drīz uz bākas istabas sienas Muminmamma bija attēlojusi visu Muminu ieleju. Taču stāsts par uzzīmētajām puķēm te nebūt nebeidzas. Šis nav parasts sienas gleznojums. Dārzs uz sienas, kas izauga no māmiņas ilgām pēc mājām, izrādījās maģisks.
“Kamēr māmiņa pētīja debesis, vakara gaisma uzlīda pa sienu un aidzedzināja viņas dārza puķes. Tās atdzīvojās un iemirdzējās. Dārzs atvērās, nogrābtais celiņš ar savādo perspektīvu kļuva gluži īsts un veda tieši uz verandu. Māmiņa atspieda ķepas pret koka stumbru; tas bija silts no saules; viņa juta, ka ir saplaukuši ceriņi.”
Uz tukšās salas jūras vidū Muminmamma jutās iesprostota.
“Beidzot es gribu mājās no šīs šausmīgi tukšās salas un piktās jūras…” Apskāvusi savu ābeli, viņa aizvēra acis. Miza bija grumbuļaina un silta. Jūras trokšņi pazuda. Māmiņa bija iegājusi savā dārzā.”
Bākas istaba palika tukša. Muminumamma bija iegājusi sienas gleznojumā. Kad ģimene atgriezās uz tēju, viņi nevarēja māmiņu atrast, bet pārlieku neraizējās. Varbūt viņa ir aizgājusi pēc ūdens, minēja Muminutētis.
“Māmiņa stāvēja aiz ābeles un skatījās, kā viņi vāra tēju. Viņi izskatījās kā dūmakā, it kā kustētos zem ūdens. Māmiņa nebija izbrīnījusies par notikušo; beidzot viņa bija savā dārzā, kur viss bija savā vietā un auga, kā nākas. Šis un tas bija aplam uzzīmēts, bet tas nekas. Viņa apsēdās augstajā zālē un klausījās dzeguzes kūkošanā kaut kur aiz upes. Kad sāka vārīties tējas ūdens, māmiņa, atspiedusi galvu pret savu ābeli, gulēja dziļā miegā.”
Labi izgulējusies, Muminmamma atgriezās. Vēlāk uz sienas viņa sagleznoja vairākas māmiņas, lai neviens nepamanītu, kā viņa atvelk elpu savā brīnumainajā dārzā jūras vidū.
Ko tu uzgleznotu uz bākas sienas?
Aizņemies no Jūras bibliotēkas Tūves Jansones grāmatas “Tētis un jūra” vai “Komēta nāk”. Man ir plaša Jansones darbu kolekcija angļu valodā. Skati augstāk! Ja vēlies kādu autores grāmatu ieteikt vai Jūras bibliotēkai uzdāvināt, atsūti man ziņu.
Sea Library 
This Anna is just such a lovely post..
LikeLiked by 1 person
Thank you so much
LikeLike