White Petal Boats in Virginia Woolf’s “The Waves”

Seven friends are together since nursery: Bernard, Jinny, Louis, Neville, Rhoda, Susan and Percival. Nursery is located right by the sea, just like Virginia’s childhood summer house in St Ives, Cornwall.

Poetic novel “The Waves” by Virginia Woolf, the most experimental of her works, is woven entirely of soliloquies spoken by the book’s six characters. Also important is Percival, the seventh character, though readers never hear him speak in his own voice; he falls from a horse and dies when young. Nursery, school, youth, family, job, ageing. They all meet again and again. You hear how their thoughts change, but they themselves don’t.

The garden of St Ives is Woolf’s own private Eden, the beginning of all her memories, writes Elisa Kay Sparks in her essay “Everything tended to set itself in a garden: Virginia Woolf’s literary and quotidian flowers a bar-graphical approach”. Sparks states that “The Waves” – in comparison to other Woolf’s novels – encompasses the largest variety of plants, a total of seventy-two named species. “The garden motif reappears regularly in the interludes as part of Woolf’s attempt to keep “the sound of the sea and the birds, dawn, & garden subconsciously present, doing their work underground,” she quotes one of Woolf’s diaries.

It’s in the garden where the story starts. All friends are children at the nursery and they play and observe each other. Bernard, Jinny and Susan skim the flower-beds with their nets. “They skim the butterflies from the nodding tops of the flowers. They brush the surface of the world,” thinks Louis and continues to observe the garden.

“The flowers swim like fish made of light upon the dark, green waters. I hold a stalk in my hand. I am the stalk. My roots go down to the depths of the world.”

“Here is Rhoda on the path rocking petals to and fro in her brown basin,” Louis notices. Rhoda is afraid of everything. She finds her soothing escape during nights when dreaming dreams. When awake, she has to touch something solid to not to dissolve into ungraspable reality. Rhoda thinks, she has no face.

Virginia Woolf “The Waves” (1931). Cover design by her sister Vanessa Bell. I can only dream of having this 1st edition in the Sea Library. Look, there are flowers in the waves, and bodies made out of the sea.

This vivid and poetic scene – a girl playing with white petals in water – came to my mind when I was looking for flowers in books at the Sea Library. Rhoda imagines that petals are boats and that basin is the huge sea. This scene sets my own imagination free. On this rainy evening when I write this, I am about to go outside and play with my boys in puddles with fallen leaves, withered flowers and acorns. And yet these quotes are much more than child’s fantasies. They reveal a microcosmos that an artist creates and also controls. Rhoda is a Prospero, a magician, playing with the fragile, creating storms, drowning and saving sailors.

“‘All my ships are white,’ said Rhoda. ‘I do not want red petals of hollyhocks or geraniums. I want white petals that float when I tip the basin up. I have a fleet now swimming from shore to shore. I will drop a twig in as a raft for a drowning sailor. I will drop a stone in and see bubbles rise from the depths of the sea.'”

She observes that others are gone, Neville and Susan. Jinny is in the kitchen garden picking currants, she says. With Louis perhaps. She has a short time alone. “I have a short space of freedom.”

“I have picked all the fallen petals and made them swim. I have put raindrops in some. I will plant a lighthouse here, a head of Sweet Alice. And I will now rock the brown basin from side to side so that my ships may ride the waves. Some will founder. Some will dash themselves against the cliffs. One sails alone. That is my ship. It sails into icy caverns where the sea-bear barks and stalactites swing green chains.”

Later in the book Rhoda has grown up and travels to Spain. She sees an ocean from a clifftop and is imagining the dissolution of her body into the larger body of the sea. White petals return in her thoughts.

“The cliffs vanish. Rippling small, rippling grey, innumerable waves spread beneath us. I touch nothing. I see nothing. We may sink and settle on the waves. The sea will drum in my ears. The white petals will be darkened with sea water. They will float for a moment and then sink. Rolling me over the waves will shoulder me under. Everything falls in a tremendous shower, dissolving me.”

What worlds did you create as a child?

Read about flowers and sea in Tove Jansson’s “Moominpappa at Sea” and borrow books from the Sea Library. I have Virginia Woolf’s novels “To the Lighthouse” and “The Waves”, as you can see, and also a beautiful little book “Two Stories: Virginia Woolf & Mark Haddon” . You can find Virginia also in Olivia Laing’s “To the River” and in books by Philip Hoare.

Let me know if you want to borrow something from the Sea Library or maybe to donate a book I don’t have yet.

***

Septiņi draugi ir kopā no bērnudārza. Bernards, Džinnija, Lūiss, Nevils, Roda, Sūzana un Persivals. Bērnudārzs tāpat kā Virdžīnijas bērnības māja atrodas jūras krastā. Virdžīnijas Vulfas poētisko romānu “Viļņi” auž tikai varoņu teiktais. Sešu cilvēku iekšējais monologs, brīžiem dialogs skalojas kā viļņi krastā. Meditatīvi, ritmiski. Tikai Persivals tiešā tekstā nerunā, paliek kā noslēpums. Viņš mirst jauns tāpat kā Vulfas brālis. Bērnudārzs, skola, jaunība, ģimene, darbs, vecumdienas. Visi atkal un atkal satiekas. Mainās varoņu domas, nemainās raksturi un īpatnības.

Bērnības dārzs Seint Aivsā (St Ives), Kornvolā, ir rakstnieces Virdžīnijas Vulfas personiskā Ēdene, visu viņas atmiņu sākums, raksta Elisa Keja Spārksa esejā “Everything tended to set itself in a garden: Virginia Woolf’s literary and quotidian flowers a bar-graphical approach”. Autore apglavo, ka darbā “Viļņi” – salīdzinot ar citiem Vulfas romāniem – ir vislielākā pieminēto augu daudzveidība, kopumā septiņdesmit divas nosauktas sugas. “Dārza motīvs regulāri parādās nodaļu starpposmos kā Vulfas mēģinājums panākt, lai “jūras un putnu skaņa, ausma, dārzs ir zemapziņā klātesoši, un tur dara savu darbu,” Elisa Keja Spārksa citē Vulfas dienasgrāmatu.

Tieši dārzā stāsts arī sākas. Visi draugi ir vēl bērni un spēlējas, cits citu vēro. Bernards, Džinnija un Sūzana slīd pāri puķudobēm ar ķeramajiem tīkliem. “Viņi nosmeļ taureņus no puķu galvām, kas piekrītoši pamāj. Viņi aizskar vien pasaules virskārtu,” nodomā Luiss un turpina vērot dārzu.

“Ziedi peld kā gaismas zivis tumši zaļos ūdeņos. Es turu rokā kātiņu. Es esmu kātiņš. Manas saknes iesniedzas dziļi pasaules dzīlēs.”

“Te uz taciņas ir Roda, šūpo ziedlapiņas šurpu un turpu savā brūnajā bļodā,” pamana Luiss. Rodai no visa ir bail. Mieru viņa rod tikai naktī sapņos. Nomodā viņai jāpieturas pie kaut kā cieta, lai neizšķīstu. Rodai liekas, ka viņai nav sejas.

Viļņi Baltijas jūrā. Foto: Beach Books.

Šī spilgtā un poētiskā aina – meitene, kura ūdenī rotaļājas ar baltām ziedlapiņām – ienāca prātā, kad meklēju puķes Jūras bibliotēkas grāmatās. Sameklēju to, un atšķīru sākumu. Roda iztēlojas, ka lapiņas ir laivas un ka bļoda ir jūra. Šī aina atbrīvo manis pašas iztēli. Lietainajā novakarē, kad šo rakstu, drīz iesim ar puikām spēlēties peļķēs: peldināt nokritušas lapas, ziedus, zīles. Tomēr šie citāti nav tikai bērna fantāzija. Tie atspoguļo mikrokosmosu, kuru mākslinieks rada un arīdzan kontrolē. Roda ir kā burvis Prospero, viņa spēlējas ar trauslo, radot vētras, slīcinot un glābjot jūrniekus.

“Visi mani kuģi ir balti,” saka Roda. “Es negribu sarkanas kāršu rožu vai ģerāniju lapiņas. Gribu baltas ziedlapas, kuras peld, kad es pagāžu bļodu. Man tagad ir flote, kas kuģo no krasta uz krastu. Iemetīšu zariņu kā glābšanas plostu slīkstošam jūrniekam. Iemetīšu akmeni un redzēšu kā burbuļi paceļas no jūras dzīlēm.”

Meitene pamana, ka citi bērni ir aizgājuši, Nevils un Sūzana. Džinnija virtuves dārzā lasa upenes, viņa saka. Visticamāk kopā ar Luisu. Viņai ir īss brīdis vienatnes. “Man ir maza telpa brīvības.”

“Esmu salasījusi visas nokritušās lapiņas un likusi tām peldēt. Dažās esmu iepilinājusi lietus lāses. Tur uz zemesraga būs bāka. Un tagad es šūpošu brūno bļodu no vienas puses uz otru, tā, lai mani kuģi varētu burāt pa viļņiem. Daži ķepurosies. Citi izšķīdīs pret klintīm. Viens burā viens pats. Tas ir mans kuģis. Tas iekuģo ledus alās, kur jūras lācis rej un stalaktīti šūpo zaļās ķēdes.”

Vēlāk grāmatā Roda ir jau pieaugusi un ceļo uz Spāniju. No augstas klints viņa ierauga okeānu un iztēlojas, ka viņas ķermenis saplūst ar lielo jūras ķermeni. Viņas prātā atgriežas baltās ziedlapiņas.

“Klintis izgaist. Viļņojoties mazi, viļņojoties pelēki, zem mums plešas viļņi bez skaita. Nepieskaros nekam. Neredzu neko. Mēs varam noslīkt vai ērti iekārtoties uz viļņu mugurām. Jūra bungos manās ausīs. Jūras ūdens padarīs baltās ziedlapiņas tumšas. Tās brīdi peldēs, tad grims. Veļoties man pāri, viļņi paņems mani paspārnē. Gāžas kā milzīga duša, es šķīstu.”

Kādas pasaules tu kā bērns radīji?

Virdžīnijas Vulfas grāmatas latviski Jūras bibliotēkā pagaidām nav, taču oriģinālā vari aizņemties viņas romānus “Viļņus” un “Uz bāku”. Ja vēlies kādu grāmatu lasīt, ieteikt vai Jūras bibliotēkai uzdāvināt, atsūti man ziņu.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s