This week I am looking for flowers in pages of Sea Library’s books. As a farewell to summer, also as a habit of collecting and sewing bits and pieces together by subject. That’s how my mind works. In a few books I have found real flowers: pressed and most often entirely forgotten buds and blossoms, flat time machines.
Herbarium seems to me as nature’s own diary, if she would keep one; written in stems and petals. I like to hold old herbariums. Fragile, yet lasting. They let me touch the days long gone. Recently a book was given to the Sea Library with a pressed surprise poppy inside from 1994.
Reading diaries is yet another way of traveling the calendar backwards.
© Geraint Lewis. From ArtFund.org
When I think of sea and flowers, Derek Jarman’s garden is there, sewn in the middle of my imaginary quilt.
In 1986, Derek Jarman, English film director and artist, was diagnosed as HIV positive. He was 44. His illness prompted him to move to Prospect Cottage in Dungeness, Kent, a fisherman’s hut that he had bought earlier that year near the nuclear power station. He lived there until his death in 1994.
Book “Modern Nature” is his diary written from January 1, 1989, until September 3, 1990, and published a year later. It is documenting the garden, the nearby sea, it is inevitably documenting his dark dance with the illness, and it is also filled with sex, memories and more, more flowers.
“Prospect Cottage, its timbers black with pitch, stands on the shingle at Dungeness. Built eighty years ago at the sea’s edge – one stormy night many years ago waves roared up to the front door threatening to swallow it … Now the sea has retreated leaving bands of shingle.” January 1, 1989
“The idiosyncratic garden by the sea played a significant role in Jarman’s growing visibility,” writes Olivia Laing in an article written for the successful campaign #SaveProspectCottage” last year. “It was the subject of several of his books, most notably the memoir “Modern Nature” (1991), and served as the setting for his film “The Garden” (1990), as well as popping up in hundreds of newspapers and magazines around the world. Though he’d loved plants since boyhood, he hadn’t planned to grow anything at all in Dungeness. Like the house, the garden came about by chance.”
“One day, as he walked along the shore,” Laing writes, “he found a magnificent grey and white flint, like a dragon’s tooth. He dug it out and used it to replace a brick in an old flower bed by the front door. It looked so good that he collected more, slowly and laboriously assembling a series of formal, colour-coded stone circles in front of the house. Then he transplanted a dog rose and staked it with a driftwood staff, hanging a necklace of holy stones from the top. The garden in all its lovely quiddity had begun.”
“There are no walls or fences. My garden’s boundaries are the horizon. In this desolate landscape the silence is only broken by the wind, and the gulls squabbling round the fishermen bringing in the afternoon catch.” January 1, 1989
Amongst the plants that are growing in his garden like bright islands in the shingle desert “are houseleeks and sedums, thrift, dianthus, saxifrage, campion, wallflower, purple iris, calendula, curry plant, rue, camomile, shirley poppy, santolina and nasturtiums – and night scented stock to fill the evening with its heavenly scent, attracting moths to drink its nectar.”
“Planted a handful of sea kale seedlings about the garden, they grow rapidly, making luxurious plants within the years; large grey-green leaves catch the summer dew like pearls; their perfection untouched by predatory caterpillars. They fringe the sea, their frilly leaves dance Can-Can amongst the flotsam.” January 31, 1989
This is an artist’s garden that lives on. More than 25 years have passed after Jarman’s death. You can visit the Prospect Cottage, smell the roses, and walk the shingle beach to swim in the sea. And let me know, if you want to borrow and read the “Modern Nature”.
***
Šonedēļ Jūras bibliotēkas grāmatu lapās meklēju puķes. Tādas kā atvadas no vasaras, kā arī veids, kā es tematiski kolekcionēju un šuju kopā informācijas gabaliņus. Tā darbojas mans prāts. Dažās grāmatās pat atradu īstas puķes: nospiestus un visbiežāk pilnībā aizmirstus pumpuriņus un ziedus, plakanas laika mašīnas.
Herbārijs šķiet kā dabas dienasgrāmata, ja viņai tāda būtu; rakstīta ar kātiņiem un lapiņām. Man patīk apskatīt vecus herbārijus. Trauslus, tomēr paliekošus. Varu pieskarties laikam, kura vairs nav. Nesen bibliotēkai tika uzdāvināta grāmata ar nospiestu pārsteiguma magoni no 1994. gada. Tāpat arī rakstīto dienasgrāmatu lasīšana ir veids, kā ceļot kalendārā uz pagātni.
Kad domāju par jūru un puķēm, Dereka Džārmena dārzs ir tieši centrā manam sašūtajam grāmatu gabaliņu deķim.
1986. gadā britu filmu režisoram un māksliniekam Derekam Džārmenam tika diagnosticēts HIV. Viņam bija 44 gadi. Tobrīd īsti neārstējamā slimība mudināja mākslinieku pārcelties uz kotedžu (Prospect Cottage) Dandženesā, Anglijas pilsētā Kentā. Tā ir zvejnieku mājiņa līdzās atomelektro stacijai, kuru viņš tā paša gada sākumā bija spontāni iegādājies. Džārmens kotedžā nodzīvoja līdz pat savai nāvei 1994. gadā.
Jūras bibliotēkā esošā grāmata “Modernā daba” (“Modern Nature”) ir viņa dienasgrāmata, kuru mākslinieks rakstīja no 1989. gada 1. janvāra līdz 1990. gada 3. septembrim. Džārmens dokumentē dārzu, tuvējo jūru, savas gaitas un nenovēršami dokumentē arī tumšo deju ar slimību. Dienasgrāmata ir pilna ar seksu, atmiņām un vēl jo vairāk puķu.
“Prospekta kotedža ar melni darvotiem dēļiem slejas oļu pludmalē Dandženesā. Celta pirms astoņdesmit gadiem jūras malā – kādā vētrainā naktī pirms daudziem gadiem viļņi rēca līdz pat parādes durvīm, draudot namiņu aprīt… Tagad jūra ir atkāpusies, atstājot oļu lokus.” 1989. gada 1. janvāris
“Īpatnējais dārzs pie jūras spēlēja lielu lomu Džārmena augošajā atpazīstamībā,” raksta Olīvija Lenga esejā, kas gatavota veiksmīgajai kotedžas saglabāšanas kampaņai pērn. “Dārzs figurē vairākās viņa grāmatās, visvairāk memuārā “Modernā daba” (1991). Dārzā arī uzņemta viņa filma “Dārzs” (1990), kā arī tas parādījies simtiem laikrakstu un žurnālu visā pasaulē. Lai gan augus viņš mīlējis jau kā puika, Dandženesā viņš neko nebija plānojis audzēt. Dārzs tāpat kā māja bija nejaušība.”
“Kādu dienu, pastaigājoties gar krastu,” raksta Lenga, “viņš atrada iespaidīgu pelēkbaltu krama gabalu, tādu kā pūķa zobu. Viņš to izraka un izmantoja, lai aizstātu ķieģeli vecā puķu dobē pie parādes durvīm. Tas izskatījies tik labi, ka viņš turpināja kolekcionēt, lēnām un darbietilpīgi, pēc krāsu toņiem mājas priekšā saliekot akmeņu riņķus. Tad viņš pārstādīja suņa rozi, atstutēja to ar jūras izskalotu koka gabalu un uzkarināja uz tās svēto akmeņu kaklarotu. Dārzs visā savā burvīgajā kalambūrā bija sācies.”
“Te nav ne sienu, ne sētas. Mana dārza robežas ir horizonts. Šajā pamestajā ainavā klusumu pārtrauc vien vējš un kaijas, ķildojoties ap zvejnieku, kurš pārvedis pēcpusdienas lomu.” 1989. gada 1. janvāris
Kā košas salas oļu tuksnesī Džārmena dārzā aug “saulrieteņi un laimiņi, jūrmalas armēlija, neļķes, klinšu petrorāgija, spulgotne, dārza pērkonīte, violetie īrisi, kliņģerītes, karijzāle, smaržīgā Rūta, kumelītes, zīda magones, santolīna un kreses – un naktī smaržojošās puķes, lai aizpildītu vakaru ar to debešķīgo smaržu, pievilinot naktstauriņus dzert nektāru.”
“Iestādīju dārzā sauju jūrmalas sālsķērsas dzinumu, tie aug strauji, pārtopot krāšņos augos vien dažu gadu laikā; milzīgās pelēkzaļās lapas notver vasaras rasu kā pērles; viņu pilnībai neko nenodara pat plēsīgie kāpuri. Ar tām apdarināta jūra, starp jūras izkalotām drazām to volānainās lapas dejo kankanu.” 1989. gada 31. janvāris
Šis ir mākslinieka dārzs, kas turpina dzīvot. Kopš Džārmena nāves ir pagājuši jau vairāk nekā 25 gadi. Šodien ikviens var apmeklēt Prospekta kotedžu, pasmaržot rozes un pa oļiem klāto pludmali doties nopeldēties jūrā. Dod man ziņu, ja gribi aizņemties un izlasīt “Moderno dabu” angļu valodā.
Sea Library 
1 Comment