Traveller and diarist C.C O’Hanlon spent most of the first half of his life at sea aboard a variety of vessels until marriage, children, and ill health held him ashore. Now in his late 60s, living ashore, he has come to think of himself as a ‘castaway’.
C.C. is still as restless as he was in his youth. During the past decade he has wandered ceaselessly, from Australia to France, Germany, the U.K., Morocco, Italy, Ireland, and Spain. Recently, he has come to rest on the Salento Peninsula, in southern Italy, where he and his wife of 33 years, Given, are restoring a 200-year-old limestone village house.
C.C. was one year old when he first went to sea, a long voyage to Italy from Australia aboard an old Italian immigrant ship, accompanied by his parents. He became a qualified sea navigator in his early 20s. He funded the building of a small yacht of his own by delivering other people’s yachts and writing and photographing for UK and North American yachting magazines.
He has the hard-shelled demeanour, brawny bulk, and gnarled, bearded features of an old salt but C.C. is a surprisingly thoughtful, informed observer of nature and an expressive writer. Earlier this year, the respected Dutch publisher, Thomas Rap, announced that it had commissioned him to write a non-fiction book about the sea and his uncomfortable relationship with settlement and the shore.
It felt entirely appropriate that we should connect by email from seas at opposite ends of the European continent — me by the Baltic in Jurmala, Latvia, he by the Adriatic, in Puglia, Italy.
How did you become a castaway?
I stumbled ashore, somewhat damaged, in my 30s and let others convince me it was time to settle. Big mistake. I ended up rootless, a nomad, more unsettled than I had been at sea. I’ve been stranding ever since on a series of different shores.
Which has been your favourite voyage so far?
My very first passage alone in a very small yacht from the island of Jersey, in the English Channel, to Crosshaven on the south coast of Ireland, a distance of about 290 sea miles. This was in the mid ‘70s, before everyone had GPS. I had a couple of compasses, a wristwatch, a radio receiver, a barometer, and an old sextant I was teaching myself to use. Paper charts. Hardly any safety gear.
It wasn’t an epic voyage. I was very inexperienced. It took about three days. But when I finally made landfall, I felt like I had mastered some arcane craft, an ancient magic. I could find my way across a featureless sea.
What challenges are there in leading a life as a castaway?
For me, living close to the sea — being aware of its presence, being alert to its constantly changing state — and yet being frustrated, often, because I’m unable to actually get out there on it.
I miss voyaging.
What inspires you?
Unusual young people, like Hannah Lily Stowe, whom you’ve featured here, and the sea-going artists/programmers, Rekka Bell and Devin Lu Linvega. Also certain solitary, rarely remarked upon but rather extraordinary older people who live (and voyage) at the margins, like Kris Larsen and Nick Skeates.
Also maps. Or, more specifically, nautical charts, maps of the sea. I have, maybe, a couple of hundred of them, many more than half a century old. I read them as I would a book.
A chart is a wondrous artefact. At first glance, it’s just an annotated image of a stretch of water and its littoral, a repository of essential data. But a chart is filled with history, geography, oceanography, metereology and several hundred years of maritime lore and experience, all conveyed in a visual language that has evolved over centuries.
A chart can pique your curiosity about the physical world: the magnetic anomalies of the north-east Pacific, say, or the inshore canyons of the Atlantic coast of Portugal, which can form waves that reach a hundred feet in height. Or it might draw you into a real-life adventure up the Congo, the world’s deepest and maybe most mysterious river.
Is there a book about the sea that you would suggest to read?
There are two:
My childhood favourite was Arthur Ransome’s We Didn’t Mean To Go To Sea, published in 1937. I wish more kids would read it these days and imagine themselves sailing the tiny Goblin without adult supervision across the grey North Sea.
The other is The Starship and the Canoe by Kenneth Brower, an unusual double biography of a famed physicist who dreamed of designing massive, improbably powered rocket-ships and sending them on manned voyages to Mars, and his son who lived in a tree and actually voyaged in hand-built, sea-going kayaks along the north-west Pacific coast, from Canada to Alaska.
[Both books are available in the Sea Library to be borrowed and read. The Starship and the Canoe was donated by C.C. himself – Beach Books]
What does the sea mean to you?
Possibilities! Every encounter with the sea is different. Nothing there is fixed or immutable, nothing is ever the same. When you venture out into it, you can never be sure what to expect and that element of uncertainty — of expectancy, of risk — is at the heart of sea-faring.
The sea always provides powerful experiences, whether it’s excitement, wonder, awe, puzzlement, terror, misery, tedium, frustration, longing, self-doubt, deep satisfaction, loneliness, or enlightenment — but never quite when or how you might expect them.
You can never take the sea for granted — it might, after all, take your life — and whatever you get from it, good or bad, savour it, no matter what.
Featured photo: Off the south coast of England, 45 years ago.
Follow C.C. O’Hanlon on Twitter @ccohanlon.
***
Ceļotājs un dienasgrāmatu rakstītājs C.C. O’Hanlons lielāko daļu savas dzīves pirmās puses pavadīja jūrā līdz laulības, bērni un sliktā veselība lika viņam palikt krastā. Šobrīd, būdams vairāk nekā 60 gadus vecs, par sevi viņš domā kā par izskaloto.
Tomēr C.C. ir tikpat nemierīgs kā jaunībā. Pēdējās dekādes laikā viņš ir nepārtraukti klejojis no Austrālijas uz Franciju, Vāciju, Lielbritāniju, Maroku, Itāliju, Īriju un Spāniju. Pavisam nesen viņš apmetās uz dzīvi Salento pussalā, Itālijas dienvidos, kur ir nolēmis palikt. Ar sievu Givenu, ar kuru kopā ir jau 33 gadus, viņi restaurē 200 gadus senu kaļķakmens māju mazā ciematā.
C.C. bija tikai gadiņš, kad viņš pirmoreiz devās jūrā – garā jūrasbraucienā no Austrālijas uz Itāliju ar vecu itāļu migrantu kuģi kopā ar vecākiem. Jau 20 gadu vecumā viņš kļuva par kvalificētu jūras navigatoru. Savas nelielas jahtas būvniecību viņš finansēja, stūrējot citu jahtas, kā arī rakstot un fotografējot Lielbritānijas un Ziemeļamerikas burāšanas žurnāliem.
Lai arī viņu raksturo bieza āda, iespaidīgs stāvs un veca jūras vilka bārda, C.C. ir pārsteidzoši iejūtīgs un labi informēts dabas vērotājs un izteiksmīgs rakstnieks. Gada sākumā cienījamais holandiešu izdevējs Thomas Rap paziņoja, ka ir pasūtījis viņam uzrakstīt grāmatu par jūru un viņa neērtajām attiecībām ar apmešanos uz dzīvi krastā.
Šķita atbilstoši sazināties e-pastā no pretējiem Eiropas kontinenta punktiem – es no Baltijas jūras krasta Jūrmalā, Latvijā, bet viņš – no Adrijas jūras krasta Puglijas reģionā Itālijā.
Kā tu kļuvi par krastā izmesto?
Izkleberēju krastā mazliet salauzts, kad man bija 30 gadi. Ļāvos citiem sevi pierunāt, ka ir laiks noenkuroties. Liela kļūda. Rezultātā esmu klejotājs, vēl nepiesietāks vietai nekā reiz biju jūrā. Kopš tā laika esmu bijis izmests visdažādākajos krastos.
Kurš jūras brauciens visvairāk palicis atmiņā?
Kad pirmoreiz vienatnē ar ļoti mazu jahtu šķērsoju jūru no Džērsijas salas Lamanšā uz Krosheivenu Īrijas dienvidu krastā, kas ir kādas 290 jūras jūdzes. Jāņem vērā, ka tas notika pagājušā gadsimta 70. gados, kad nebija nekādu GPS. Man līdzi bija pāris kompasi, rokaspulkstenis, radio, barometrs un vecs sekstants, kuru centos apgūt. Kartes. Nebija gandrīz nekāda drošības aprīkojuma.
Tas nebija episks jūras brauciens. Biju ļoti nepieredzējis. Ceļš prasīja trīs dienas. Bet, kad beidzot tiku otrā krastā, jutos, it kā būtu iesvētīts kādā noslēpumainā meistarībā, it kā būtu apguvis antīku maģiju. Es spēju atrast ceļu beznorāžu jūrā.
Kādi ir izaicinājumi, vadot dzīvi kā krastā izmestajam?
Man tā ir dzīve jūras tuvumā – vienmēr apzināties tās klātbūtni, būt modram, pamanīt, kā tā nemitīgi mainās – un reizē bieži tālab esmu neapmierināts, jo nevaru būt tur; esmu te – krastā.
Man pietrūkst burāšanas.
Kas tevi iedvesmo?
Jauni neirerasti cilvēki kā Hanna Stouva, kuru tu nesen intervēji, un jūrasbraucēji mākslinieki/programmētāji Rekka Bell un Devin Lu Linvega. Tāpat atsevišķi vientuļnieki, reti pieminēti, bet visnotaļ neparasti vecāka gadagājuma cilvēki, kuri dzīvo (un burā) tālu prom no sabiedrības acīm un vispārpieņemtā kā Kris Larsen un Nick Skeates.
Arī kartes mani iedvesmo. Jo īpaši jūras kartes. Man to ir pāris simti, vairākas no tām ir vecākas par 50 gadiem. Es tās lasu tā kā citi lasa grāmatu.
Karte ir brīnišķīgs artefakts. Pirmajā acu uzmetienā tā šķiet vien ūdens teritorijas attēls ar norādēm, svarīgu datu krātuve. Bet karte ir pilna vēstures, ģeogrāfijas, okeanogrāfijas, metereoloģijas, kā arī vairāku gadsimtu jūras zināšanu un pieredzes, un tas viss tiek nodots vizuālā valodā, kas laika gaitā pilnveidojusies.
Karte var rosināt interesi par fizisko pasauli: piemēram, magnētiskās anomālijas Klusā okeāna ziemeļaustrumos vai Atlantiskā okeāna piekrases kanjoni Portugāles krastos, patiecoties kuriem rodas pat simt pēdu augsti viļņi. Karte var aizvest īstā piedzīvojumā pa Kongo upi, kas ir pasaulē dziļākā un iespējams noslēpumiem bagātākā.
Vai ir kāda grāmata par jūru, kuru tu ieteiktu izlasīt?
Divas:
Mana bērnības mīļākā grāmatā bija Arthur Ransome “We Didn’t Mean To Go To Sea”, publicēta 1937. gadā. Vēlētos kaut vairāk bērnu to šodien lasītu un iztēlotos, kā burā ar mazo Goblinu bez pieaugušo uzraudzības pāri pelēkajai Ziemeļjūrai.
Otra ir The Starship And the Canoe, netipiska dubultbiogrāfija: par slavenu fiziķi, kurš sapņo reiz radīt dizainu masīvam, neiedomājami darbinātam raķeškuģim un sūtīt to ceļojumos uz Marsu; un viņa dēlu, kurš dzīvo kokā un patiešām devās paša būvētos jūras kajakos gar Klusā okeāna ziemeļrietumu krastu no Kanādas un Aļasku.
[Abas grāmatas pieejamas Jūras bibliotēkā. Turklāt The Starship and the Canoe bibliotēkai uzdāvināja C.C. pats – Beach Books]
Ko tev nozīmē jūra?
Iespējas! Katra satikšanās ar jūru ir citādāka. Nekas te nav noteikts vai nemainīgs, nekas nav tā, kā bija. Kad dodies jūrā, nekad nevari būt īsti drošs, ko sagaidīt, un šis nenoteiktības moments – gaidas, risks – ir jūrniecības sirds.
Jūra vienmēr dāvās spēcīgas emocijas, vai tā būtu sajūsma, brīnums, bijība, apjukums, bailes, posts, nogurums, neapmierinātība, ilgas, šaubas, dziļš apmierinājums, vientulība, apgaismība – bet nekad ne tā, kā tu to iztēlotos.
Nekad nevar jūru pieņemt kā pašsaprotamu – galu galā tā var laupīt dzīvību. Un lai kas tas būtu, ko tev jūra dod – slikts vai labs – novērtē to, lai vai kas.
Sea Library 