To return to books I was reading when I had just started my secret-at-first affair with the sea, feels special in a peculiar way. I like to explore what I had underlined and where some of those lines had lead me today. With a beachcombing agenda on my mind, I searched the shelves this week and found Australian writer Tim Winton’s nearly pocket-sized blue book Land’s Edge: A Coastal Memoir. I had read it in winter of 2017. On the first page I have written a note to myself: “I am beachcombing books.”
Land’s Edge is a beautifully delicate memoir. Winton writes about his obsession whit what happens where the water meets the shore – about surfing, diving, dunes. Last chapter in this lovely book is all about the beachcombing. His descriptions and thoughts have stayed with me for all these years since I’ve read them first. Especially a scene from the Bible that he ruminates over as an eleven years old boy in a church: the story of Moses and the Sea of Reeds. Moses, for whom God peeled back the sea to let the Hebrew slaves cross in safety. The voice in the church goes on, “but I stay there in the Sea of Reeds; I can’t get past that part.” He is a beachcomber.
“The sea folds back to make a path. I imagine those great quivering walls of water either side of me, the overwhelming smell of brine and iodine. I know, at age eleven, that I would be the Hebrew who wouldn’t make it across to the other side. The others would bolt and slide and splash across to dry land, but I, forever the beachcomber, would stoop down and go foraging. Think of the wonderful things hidden from view since the beginning of time: the strange, pressure-flattened creatures that never see daylight, shells, shocked worms and slugs, wreckage from ships and lost cities. The parapets of water are shaking above me, poised and heavier than whole countries, and there I am turning things over, rubbing the silts off them and holding them to the light while Egyptian horsemen come thundering.”
Tim Winton is obsessed with the sea. He needs to see it daily even if just for a few minutes before the day starts. “Perhaps I go beachcombing simply to keep the sea in view,” Winton wonders. He also dwells on what it really is like – the watergazing need. He is not looking outward. He is not restless to travel or longing for far away places, “but I still stare out at the blinding field.” And he notices that so do others. “I just never get tired of looking at the sea.” He suspects that beachcombing combines this obsession with the habit of scavenging – yet another obsession.
“A long bare beach, like the sea itself, is capable of many surprises.”
He is after the unexpected, he says. As well as after solitude and “enough sameness to give me peace to think or maybe sing”. But it is the possibility of finding something strange that keeps him walking. To keep the beach clean, he collects “the usual jetsam from fishermen who still treat the sea as their marine dispose-all.” He picks up floats, rope, seaboots, “the murderous six-pack loops”, all that “crap that washes season after season”. Once a TV washed up. “Even the dog looked doubtful about it.”
Tim Winton also writes about deceiving nature of beachcombing. “From a distance every object is merely a black mark on the sand, and half the pleasure of beachcombing lies in wondering, anticipating the find. What you expect to be a message in a bottle is the half-buried carcass of a sea-lion. What you thought was a bleached branch is a whalebone.”
“Everything you find looks ancient and mysterious. Things brought home from the sea and its margins become emblems, talismans to the beachcomber. Beach shacks are full of this stuff; it’s a kind of kitsch beyond taste. The crossed whalebones over the door, the abalone shells and bleached corals, like dead fingers and brains, on dressers and bookshelves. Smooth stones, pieces of glass, dried seahorses, the skeletons of boxfish and jaws of small sharks. You can only sneer at it if you’ve never felt that sense of bounty, of excitement, stooping to pick up somethings that breaks the bareness of the beach, the loneliness of the morning, like a small gift.”
“Yet however comforting and peaceful beachcombing is,” adds author, “it ends up, like the sea, as disturbing as it is reassuring.” He believes that sometimes walking on a beach at low tide is to be looking for death, or at least anticipating it. “You will only find the dead, the spilled and the cast-off. Things torn free of their life or their place.” You have to be ready to find something scary too. Or maybe that’s why the beachcombing is so strangely appealing?
“The beachcomber goes looking for trouble, for everything he finds is a sign of trouble.”
The writer is the same, believes Winton. “Without the trouble he has nothing to work with, so he picks over the tide line, over the bits and pieces of people’s lives with grim satisfaction.” Winton admits that he is a beachcomber that keeps everything, and his wife rolls her eyes whenever she sees him coming back from the beach with arms full of stuff. Is he the same as a writer? “A critic once called me a ‘literalist’, which delighted me. For, despite his faulty spelling, he got me right; I am a ‘littoralist’, someone who picks over things at the edges.”
If you want to borrow Tim Winton’s “Land’s Edge” or “Breath”, his breathtaking surfing novel, let me know.
***
Atgriešanās pie grāmatām, kuras lasīju, kad tikko biju sākusi afēru ar jūru, šķiet savdabīgi īpaši. Pārbaudu, ko toreiz pasvītroju un apvilku un kur dažas no līnijām mani ir aizvedušas šodien. Meklējot pludmaļu ķemmētājus, no plaukta noceļu austrāļu rakstnieka Tima Vintona kabatas formāta grāmatiņu “Zemes mala: Krasta memuārs”. Pirmoreiz to lasīju 2017. gada ziemā. Uz titullapas ar zīmuli esmu uzrakstījusi sev zīmīti: “Es ķemmēju grāmatas.” Joprojām tekstus pārmeklēju kā bezgalīgas pludmales.
“Zemes mala” ir skaisti maigs memuārs. Tims Vintons raksta par savu apsēstību ar visu, kas notiek vietā, kur ūdens satiek krastu – par sērfošanu, niršanu, kāpām. Pēdējā nodaļa veltīta tikai un vienīgi pludmaļu pārmeklēšanai. Viņa apraksti un domas par to vēl šodien palikušas spilgtā atmiņā. Jo īpaši aina no Bībeles, pie kuras viņš ilgi kavējās kā vienpadsmitgadīgs puika baznīcā – stāsts par Mozu un Sarkano jeb Niedru jūru. Dievs Mozum pašķīra jūras ūdeņus, lai ebreju vergi tiktu pāri sveikā. Balss baznīcā turpina runāt, “bet es palieku Niedru jūrā; nespēju tikt šai epizodei garām”. Viņš ir pludmaļu ķemmētājs.
“Jūra pašķiras, veidojot ceļu. Iztēlojos tās milzīgās drebošās ūdens sienas abpus manis, to stipro joda un sāls smaržu. Jau vienpadsmit gadu vecumā zinu, ka es būtu tas ebrejs, kas netiktu pāri. Kamēr pārējie šautos un slīdētu, un šļakstītos, lai ātrāk tiktu uz pretējo krastu, es, mūžīgais pludmales ķemmētājs, noliekots un sāktu meklēt. Tikai iztēlojieties, kādas brīnišķīgas lietas atklātos, kas no laika gala ir bijušas slēptas skatam: dīvainas, spiediena saplacinātas radības, kuras nekad iepriekš nav redzējušas dienasgaismu, gliemežvāki, izbiedēti tārpi un gliemji, kuģu un zudušu pilsētu atliekas. Ūdens parapeti dreb man pāri, smagāki nekā veselas valstis, un te nu es esmu, griežu ik lietu otrādi, norīvēju dūņas, paceļu pret gaismu, kamēr ēģiptiešu jātnieki jau dārdēdami tuvojas.”
Tims Vintons ir pārņemts ar jūru. Katru dienu viņam tā jāredz kaut vai uz mirkli. “Iespējams, es ķemmēju pludmales, lai būtu jūras tuvumā,” Vintons prāto. Viņš arīdzan apraksta, kāda ir šī nepieciešamība redzēt jūru. Tā nav skatīšanās tālumā. Tas nav nemiers kaut kur aizceļot, ilgas pēc tāliem krastiem, “bet es tik un tā stāvu un skatos uz šo apžilbinošo lauku.” Viņš pamana, ka citi dara to pašu. “Man vienkārši nekad neapnīk skatīties uz jūru.” Autoram ir aizdomas, ka pludmaļu pārmeklēšana apvieno šo nepieciešamību skatīties ar ieradumu vākt atkritumus un meklēt.
“Gara, kaila pludmale – tāpat kā jūra – spēj sagadāt pārsteigumus.”
Viņš meklē negaidīto. Arī vientulību un “gana vienmuļības, lai dotu man mieru padomāt un varbūt pat padungot”. Iespēja atrast ko dīvainu liek viņam turpināt iet arvien uz priekšu. Aiz ieraduma kopt pludmali, viņš uzlasa “ierastos zvejnieku mēslus – viņi joprojām jūru uztver kā mistkasti”. Viņš vāc virves, gumijas zābakus, “nāvējošos sešpaku riņķīšus”. Reiz viņš atrod televizoru. “Pat suns kļuva aizdomīgs.”
Tims Vintons raksta par atradumu mānīgo dabu. “No tāluma katrs objekts ir vien melna zīme smiltīs, un daļa no baudas ir minēt un nojaust atrasto. Kas sākumā liekas kā vēstule pudelē, izrādās pa pusei ierakts jūras lauvas karkass. Kas šķita kā izbalējis koka zars, izrādās vaļa kauls.”
“Viss, ko atrodi pludmalē, liekas mūžsens un noslēpumains. Lietas pārnestas mājās no jūras kļūst par pludmales ķemmētāja talismaniem. Pludmales būdas ir pilnas šāda bezgaumīga kiča. Virs durvīm sakrustoti vaļu kauli, uz kumodēm un grāmatu plauktiem sarindoti perlamutra gliemežvāki un koraļļi kā beigti pirksti un smadzenes. Gludi akmeņi, stikla gabali, izžuvuši jūraszirdziņi, mazu haizivju žokļi. Smīkņāt vari vien tad, ja vēl nekad neesi izjutis to laimi pieliekties un pacelt kaut ko, kas pārrauj pludmales tukšumu un rīta vientulību kā maza dāvana.”
“Tomēr, lai cik patīkama būtu lietu meklēšana pludmalē,” autors piebilst, “tāpat kā jūra tā var kļūt no nomierinošas pavisam satraucoša”. Viņš uzskata, ka reizēm pastaiga pludmalē, kad ūdens ir atkāpies, ir lūkošanās pēc nāves, vai vismaz gaidas ko tādu atrast. “Viss, ko tu atrodi, ir vai nu beigts, vai noplūdis vai avarējis. Lietas, atbrīvotas no savas dzīves vai savas vietas.” Ir jābūt gatavam reizēm uziet ko baisu. Bet varbūt tieši tālab pludmaļu ķemmēšana ir tik vilinoša?
“Pludmaļu ķemmētājs meklē nepatikšanas, jo viss, ko viņš atrod, ir nepatikšanu rezultāts.”
Turklāt Vintons uzskata, ka ar rakstniekiem ir tieši tāpat. “Ja nav nepatikšanu, tad rakstniekam nav īsti ar ko strādāt, tālab viņš bakstās gar krasta līniju, cilvēku dzīvju gabaliņus uzlasot ar drūmu baudu.” Vintons atzīst, ka viņš pats ir no tiem ķemmētājiem, kas patur pilnīgi visu, ne par velti viņa sieva ikreiz nogroza galvu, kad redz vīru pārnākam no pludmales. “Reiz viens kritiķis mani nosauca par “literālistu” (no vārda literal – tiešs, burtisks). Ja neskaita, ka jāmaina daži burti, es pilnībā viņam piekrītu, jo esmu “litorālists” (no vārda littoral – piekrastes) – tāds, kurš šiverē pa pašu malu.”
Ja vēlies aizņemties un lasīt angļu valodā Tima Vintona grāmatas “Land’s Edge: A Coastal Memoir” un elpu aizraujošo sērferu romānu “Breath”, dod man ziņu!
Sea Library 
1 Comment