Ancient Greeks believed that sea was a place of no return. The sea made unwanted things disappear, it was an ‘away-place’, says scholar Astrid Lindenlauf. Sea-dumping was regarded as a socially acceptable action. Now we know that stuff thrown into the sea doesn’t go anywhere. It even might come back. In Lucy Wood’s short story Flotsam, Jetsam, Lagan, Derelict set on a beach in Cornwall, picking up plastic waste turns into an eerie horror story. “Where would it all go, after it had been collected? It wouldn’t really be gone, would it? It would just be somewhere else. It would be somewhere else, instead of here. Maybe, eventually, it would end up at the beach.”
What have you found at the beach? Have you thought about where did it come from? More than ten years ago writer and beachcomber Tracey Williams started to photograph and catalogue her finds in Cornwall. The detective work started with Lego, but has grown into documenting the (mostly) plastic trail we leave behind: toys, lighters, beads, candle holders, paintbrushes, ice cream spoons, party poppers, and so much more.
It’s easier to imagine plastic toys and trash ending up in the sea, but why so much Lego are washing up at Cornish beaches for years? Lego octopuses, liferafts, seagrass… Where do they come from?
On February 13, 1997, a container ship Tokio Express was hit by a wave and 62 containers were lost overboard. Nearly 5 million of Lego pieces, bound for New York, fell into the sea off Cornwall. 24 years later they are still washing up. Among the pieces lost were also Lego dragons, nearly 34’000 on board the Tokio Express; today they are highly prized among beachcombers.
Tracey Williams started a Twitter account @LegoLostAtSea to share her finds and tell stories. Now she has more than 34 thousand followers. It has encouraged people not only to clean beaches, but also to form a community, asking questions to each other and finding answers.
In February 2022, marking a quarter of a century since the spill, a book by Tracey Williams, Adrift: The Curious Tale of the LEGO Lost at Sea, will be published by Unicorn. “This book is more than simply about beachcombing; it’s a morality tale for our time,” in a press release says Unicorn’s editorial director Lucy Duckworth.
Kids Sea Library sent a letter and invited Tracey Williams to tell more.
How did you become a Lego beachcomber?
I’ve always beachcombed. As a child on family holidays in Cornwall in the 1960s I’d comb the beaches for seaglass and shells. About 40 years ago my parents moved to an old house perched on the cliffs in South Devon. We’d regularly search the shores beneath the house for ‘treasure’ and when my children were old enough, I’d take them beachcombing and rockpooling too.
Then in 1997 we started finding the Lego washed up. At the time, we didn’t know where it was coming from – just that it was from a cargo spill. There was so much of it. Tiny sea-themed pieces – flippers, life jackets, harpoons, the occasional dragon or an octopus. As my children grew older we spent less time by the sea and I more or less forgot about the Lego. Then in 2010 I moved to Cornwall and on my first trip to the beach I found a bit of Lego from the spill. I couldn’t believe it was still washing up after so many years so started recording it all.
What is your favourite part of combing the beaches?
Everything – I love to be alone on a beach at dawn with just the gulls and my dog Jess for company. I love being on the beach in a wild winter storm, particularly if it coincides with a high spring tide. I love the wildlife you encounter on a deserted beach – the sanderlings, the seals, the fulmars, the choughs, the tiny blennies hiding in crevices. I love wild seas and surging waves. I love the natural things you find – by the wind sailors, sea beans and violet sea snails. I love the peace and the solitude. I love the anticipation of what you might find. I love the journeys these chance finds take you on too. I often spend my evenings delving into the stories behind the objects I find, listening to the sound of the waves crashing outside.
What challenges are there to catalogue the plastic debris?
Working out what it is, how old it might be, how it got there and how far it has travelled. Whether it’s a one-off or from a cargo spill. I don’t catalogue it all – there’s far too much sometimes.
Have you found something strange or even scary at the beach?
I’ve found so many strange items! One mysterious find was a 100-year-old block of gutta percha from a shipwreck which took me back on a journey through 19th century Indonesia. (Details here if you don’t know this story!)
I’ve found witches’ noses, fake moustaches, false teeth, Frankenstein masks, satellite tracking devices from marine creatures, sealed bottles with strange objects inside, mysterious taped up packages. Bullets from an aircraft that crashed into the cliff here in the Second World War. A Henry vacuum cleaner – how do they end up in the sea? A rubber rattlesnake that was so realistic I didn’t realise it was a toy. My friend Bill once found a human leg bone.
I’m intrigued by objects with writing on – bits of wood with initials carved into them, messages in bottles, buoys bearing the names of boats or the fishermen who once owned them, initials carved into octopus pots that have drifted thousands of miles.
What are your main inspirations?
My father inspired my love of the sea and to be curious about all I found. My mother inspired in me my love of beachcombing and keeping diaries and journals. And of course I’m inspired by the sea and all that it brings.
Is there a book about beachcombing or sea that you would suggest to read?
Lisa Woollett’s Sea and Shore Cornwall and The Essential Guide to Beachcombing by Steve Trewhella and Julie Hatcher.
What does the sea mean to you?
Peace and solitude, a time to think. A place to cast away your troubles.
Follow @LegoLostAtSea on Twitter and Instagram.
***
Senie grieķi uzskatīja, ka jūra ir vieta, no kurienes nekas neatgriežas. Jūra ļāva nevēlamajam pazust, tā bija ‘prom-vieta’, raksta profesore Astrīda Lindenlaufa. Jūras piemēslošana bija sabiedrībā pieņemama rīcība. Šodien zinām, ka jūrā samestais nekur jau nepazūd un var pat atgriezties. Lusijas Vudas īsajā stāstā Flotsam, Jetsam, Lagan, Derelict, kura darbība notiek Kornvelas pludmalē, plastmasas atkritumu vākšana pārtop neomulīgā šausmu ainā. “Kur gan tas viss nonāks pēc tam, kad būs savākts? Nekur jau tas īsti nepazudīs, vai ne tā? Vienkārši krāsies kur citur. Vienkārši citur, nevis te. Varbūt viss agrāk vai vēlāk nonāks atpakaļ pludmalē.”
Ko tev ir gadījies pludmalē atrast? Vai esi kādreiz aizdomājies, no kurienes tas ir nācis? Pirms vairāk nekā desmit gadiem rakstniece un pludmaļu ķemmētāja Treisija Viljamsa sāka fotografēt un uzskaitīt savus atradumus Kornvelā, Anglijā. Detektīva cienīgais darbs sākās ar Lego, bet ir pāraudzis jau plašākā mērogā. Treisija dokumentē (lielākoties) plastmasas asti, kas aiz mums neizbēgami velkas un ko viņa atrod izskalotu krastā: rotaļlietas, šķiltavas, krellītes, svečturi, otas, saldējumu karotītes, konfeti.
Nav grūti izskaidrot, kā jūrā nonāk plastmasas rotaļlietas un atkritumi, bet kādēļ Kornvelas pludmalēs jau gadiem ilgi izskalojas tik daudz Lego kauliņu? Melni astoņkāji, dzeltenas glābšanas laivas, zaļas jūraszāles… No kurienes šīs detaļas nāk?
1997. gada 13. februārī konteineru kuģim Tokio Express trāpīja spēcīgs vilnis. 62 konteineri pārkrita pār bortu. Gandrīz pieci miljoni Lego detaļu, kas bija ceļā uz Ņujorku, iekrita jūrā netālu no Kornvelas krasta. Ir pagājuši 24 gadi, un Lego joprojām skalojas krastā. Starp zudušajiem kauliņiem ir arī Lego pūķi – uz Tokio Express klāja to bija ap 34 tūkstošiem. Šodien tie skaitās viens no kārotākajiem pludmales ķemmētāju atradumiem.
Treisija Viljamsa izveidoja Twitter kontu @LegoLostAtSea, lai dalītos ar atradumiem un stāstiem. Šodien viņai ir vairāk nekā 34 tūkstoši sekotāju. Konts ne vien iedvesmo cilvēkus sakopt pludmales, bet ir kļuvis arī par savveida komūnu, kur atradēji viens otram uzdod jautājumus, no kurienes kura izskalotā lieta varētu būt nākusi, un kopīgi atrod atbildes.
2022. gada februārī, atzīmējot 25 gadus kopš konteineru iekrišanas jūrā, klajā nāks Treisijas Viljamsas grāmata Adrift: The Curious Tale of the LEGO Lost at Sea, kuru publicēs izdevniecība Unicorn. “Šī grāmata nav tikai par pludmaļu ķemmēšanu; tas ir arī stāsts ar mūsdienu morāli,” preses relīzē saka izdevniecības galvenā redaktore Lusija Dakvorta.
Bērnu Jūras bibliotēka nosūtīja Treisijai Viljamsai vēstuli, lai uzzinātu vairāk par viņas aizraušanos ar Lego un citu priekšmetu meklēšanu pludmalē.
Kā jūs kļuvāt pat Lego meklētāju?
Vienmēr esmu ķemmējusi pludmales. 20. gs. 60. gados bērnības brīvdienas pavadīju Kornvelā, un pludmalē meklēju jūras stikliņus un gliemežvākus. Pirms aptuveni četrdesmit gadiem mani vecāki pārcēlās uz vecu māju Devonas dienvidu klintīs. Regulāri pārmeklējām krastu mājas pakājē, lai uzietu “dārgumus”. Kad man pašai bija bērni, kopā devāmies gan ķemmēt pludmales, gan rotaļāties mazajos ezeriņos, kas izveidojas starp akmeņiem, kad jūra ir atkāpusies.
1997. gadā sākām pamanīt izskalotus Lego. Tolaik nezinājām, no kurienes tie nāk – ka tā ir zudusī krava. Lego detaļu bija tik ārkārtīgi daudz. Turklāt lielākoties par jūras tēmu: mazas mazītiņas peldēšanas pleznas, glābšanas vestes, harpūnas, reizēm kāds pūķis vai astoņkājis. Kad bērni izauga, uz jūru īsti vairs negājām, un es pat daļēji aizmirsu par Lego epopeju.
2010. gadā pārcēlos uz dzīvi Kornvelā un jau pirmajā gājienā uz pludmali atradu Lego kauliņu. Nespēju noticēt, ka vēl pēc tik daudziem gadiem tie joprojām skalojas krastā. Tā es sāku pierakstīt.
Kas jums visvairāk patīk, pārmeklējot pludmales?
Viss! Rītausmā būt pludmalē pilnīgi vienai, ja neskaita kaijas un manu suni Džesu. Man patīk tur būt ziemas vētrā, jo īpaši, ja ūdens līmenis ir pacēlies. Man patīk visa dzīvā radība, ko klusā pludmalē var sastapt: šņibīšus, roņus, ķildes, alpu kovārņus, mazās jūras sunīšveidīgās zivtiņas, kas slēpjas akmens plaisās. Man patīk bangojoša jūra. Man patīk viss dabiskais, ko pludmalē var atrast – zilās “medūzas” (by-the-wind sailors), jūras pupas un violetie jūras gliemeži. Man patīk miers un ventulība. Patīkamā neziņa, ko šoreiz atradīšu. Man patīk ceļojumi, kuros šie nejauši atradumi var aizvest. Bieži vakarus vadu, ienirstot stāstos, kas paveras aiz atrastā, kamēr ārā pret krastu šķīst viļņi.
Kādi ir izaicinājumi, dokumentējot plastmasas atkritumus?
Grūtākais ir saprast, kas ir tas, ko esi atradis, cik sens tas varētu būt, kā tas šeit nonācis un cik tālu ceļu ir mērojis? Vai tas ir jūrā nonācis pats par sevi jeb no kādas konteineru avārijas? Visu gan, protams, neievedu katalogā – reizēm tā visa ir krietni par daudz.
Vai ir gadījies pludmalē atrast ko savādu vai pat baisu?
Esmu atradusi neskaitāmas dīvainas lietas! Viens no noslēpumainākajiem atradumiem bija simtgadīgs ķīniešu gumijkoka gutaperčas bloks, kas izskalots pēc kuģa avārijas un aizveda mani ceļojumā uz 19. gadsimta Indonēziju. (Ja nezināt šo stāstu, te var lasīt plašāk!)
https://twitter.com/LegoLostAtSea/status/1440308741732110340?s=20
Pludmalē nācies atrast raganu degunus, viltus ūsas, liekos zobus, Frankenšteina maskas, satelītiekārtas jūras dzīvnieku izsekošanai, aizzīmogotas pudeles ar dīvainiem objektiem iekšā, noslēpumainas aizlīmētas paciņas. Lodes no lidaparāta, kas Otrajā pasaules karā ietriecās tepat klintīs. Henry putekļusūcēju – kā kas tāds var nonākt jūrā? Gumijas klaburčūska bija tik realistiska, ka nemaz neizskatījās pēc rotaļlietas. Mans draugs Bils reiz atrada cilvēka kājas kaulu.
Mani sajūsmina priekšmeti ar uzrakstiem – koka gabali ar iegrebtiem iniciāļiem, vēstules pudelēs, bojas ar laivu vai zvejnieku vārdiem, kuriem tās reiz piederējušas, māla podi ar iniciāļiem astoņkāju ķeršanai, kas dreifējuši jūrā tūkstošiem jūdžu.
Kas jūs iedvesmo?
Mans tētis iedvesmoja mani iemīlēt jūru un būt zinātkārai par visu, ko es atrodu. Mana mamma iedvesmoja aizrauties ar pludmales ķemmēšanu, kā arī veikt ierakstus dienasgrāmatās un piezīmju kladēs. Un, protams, mani iedvesmo jūra un viss, ko tā dāvā.
Vai ir kāda grāmata par pludmaļu pārmeklēšanu vai jūru, kuru jūs ieteiktu izlasīt?
Noteikti varu ietiekt divas: Lisa Woollett “Sea & Shore Cornwall” un Steve Trewhella & Julie Hatcher “The Essential Guide to Beachcombing”.
Ko jums nozīmē jūra?
Mieru un vientulību, laiku, lai padomātu. Jūra ir vieta, kur aizskalot likstas.
Seko @LegoLostAtSea atradumiem Twitter un Instagram.
Sea Library 
Such an interesting story. I never knew about the lost lego shipment. Fascinating.
LikeLiked by 1 person
Thank you for reading it!
LikeLiked by 1 person