Postcard from the Sea Library: Beachcombing

Dear friend,

I want to tell you about one find. It was an overcast February morning. I threw my bike in the sand and took a walk along the calm silver sea. Closer to dunes I noticed a white tip of a feather sticking out of the ground. It looked like any ordinary tip of a feather. I might have left it as it is. Home is already filled with found feathers collected in mugs of pens and pencils, stuck in every tiny hole of walls as if our house would be getting ready to fly away one day. Yet I couldn’t resist and grabbed the tip with my cold fingers to pull it out. The feather turned out to be longer than I expected. Nearly as long as my leg. It clearly didn’t belong to a gull. I pulled my find out of the wet sand, lifted it up, and an exotic green eye looked back at my surprised face. I had found a peacock tail feather at a Baltic beach.

I carried it home and glued it to the wall of the Sea Library. It seemed like a miracle with a story of its own – to me unknown. A month later, in March 2020, more than one hundred countries, including Latvia, went into a lockdown. Borders were closed, we hid in our shells, started homeschooling and hoped for good health for all the loved ones we couldn’t hug. As I wrapped care packages with books about the sea to be sent to readers near and far, I kept looking at this mysterious exotic feather on the wall of my Sea Library. It looked back at me with a curious eye, a miracle in the dark. A feather of hope. Huge. Beautiful.

This week I combed the shelves for beachcombing stories.

“A long bare beach, like the sea itself, is capable of many surprises,” writes Tim Winton in his coastal memoir Land’s Edge. When he goes to the beach, he is after the unexpected. There’s a thrill, an anticipation. He is carrying home everything he finds. “Everything you find looks ancient and mysterious. Things brought home from the sea and its margins become emblems, talismans to the beachcomber. Beach shacks are full of this stuff; it’s a kind of kitsch beyond taste.”

On a long white shelf where I collect cockle shells, driftwood splinters, pieces of clay, and keep a fossil of an ancient fish and other beach finds and pieces of my own past, I have written a line from Philip Hoare’s book The Sea Inside:

“But you can’t keep a beach in your house, despite the teetering piles on my shelves, a terminal moraine of memory, accumulating dust composed of decomposing me.”

Decisions to keep something you have found at the beach or not, to carry it home or not, are the ones a beachcomber happily struggles with. Tim Winton just keeps everything. While Ernest Hemingway’s protagonist Thomas Hudson from Islands in the Stream burns found driftwood in a fireplace to keep his Bimini home cosy through winter months, “he would become fond of different pieces so that he would hate to burn them. But there was always more driftwood along the beach after the big storms and he found it was fun to burn even the pieces he was fond of. He knew the sea would sculpt more.”

Part of beachcombing is trying to solve mysteries. It is not always clear at first what exactly have you found? And even harder it is to guess from where has it come from? Two kids in Lisa Woollett’s book Treasure from the Sea want to know more, but “it was surprising what grown ups didn’t know.” Until they meet Rae, a woman who is a beachcomber too and who tells so much about their Cornwall finds, including a true story about a Lego spill. For this week’s When I Grow Up interview, I talked with Tracey Williams, who is a Lego beachcomber.

On Twitter my sea friends have shared their own beautiful beach finds: a Trumpet worm’s tube which looks as if made out of glass beads, and an adder stone – something I’m still hoping to find one day. There are finds that become talismans for luck and hope.

Just beautiful against the sand! Here’s a favorite from this summer— a Trumpet worm’s tube in the Delaware Bay. pic.twitter.com/RMucOqjpdr

— Rebecca Henson (@NaturalistBooks) September 22, 2021

When I think about something long enough or imagine it vividly enough, it breaks the skin of my subconscious and I continue the process in my dreams as well. A couple of nights ago I was beachcombing in my dream. I saw everything so clearly and in such bright colours and textures, that I still want to check, where have my finds gone. I found piles of seaweed along the coast, filled with treasure. There was a large rubber whale toy, so beautiful I had to take it. There were robin bird decorations for a Christmas tree and so much more that I had to take off my striped sweater. I tied up its neck to make a bag and woke up.

What have you found at the beach that has become your talisman?

Yours,
Anna

***

Mīļais draugs,

Gribu Tev pastāstīt par kādu atradumu. Tas bija apmācies februāra rīts. Iesviedu riteni smiltīs un devos pastaigā gar mierīgu sudraba jūru. Tuvāk kāpām pamanīju no zemes laukā rēgojamies putna spalvas pašu galu. Tas izskatījās pēc pavisam parasta spalvas gala. Mierīgi varēju to tā arī atstāt. Māja jau tā ir pilna “vēdekļu”, kas savākti pildspalvu un zīmuļu krūzēs, sapsrausti vai katrā sienas caurumā. It kā namiņš grasītos reiz aizlidot. Tomēr nevarēju atturēties un ar nosalušajiem pirkstiem satvēru noslēpumaino galiņu, lai vilktu to laukā. Spalva izrādījās krietni garāka nekā to paredzēju. Gandrīz vai tik gara kā mana kāja! Tā pilnīgi noteikti nepiederēja kaijai. Izvilku savu atradumu no slapjajām smiltīm, pacēlu to gaisā, un man pretim vērās eksotiska zaļa acs. Baltijas jūras pludmalē biju atradusi pāva astes spalvu.

Pārvedu to mājās un pielīmēju pie bibliotēkas sienas. Tā šķita kā brīnums ar savu – man nezināmu – stāstu. Mēnesi vēlāk, 2020. gada martā, vairāk nekā simt valstu, ieskaitot Latviju, devās lokdaunā. Robežas tika slēgtas, katra ģimene paslēpās savā gliemežnīcā, sākās mājmācība, un visas domas bija pie tuvajiem, kurus vairs nedrīkstēja satikt un apskaut. Kad saiņoju grāmatu paciņas, lai sūtītu tās lasītājiem tuvu un tālu, ik pa laikam uzmetu skatu eksotiskajai spalvai pie manas bibliotēkas sienas. Tā skatījās uz mani ar savu ziņkārīgo aci kā tāds brīnums tumsā. Cerību spalva. Liela un laba.

Šonedēļ ķemmēju plauktus, meklējot pludmaļu ķemmētāju stāstus.

“Gara, kaila pludmale – tāpat kā jūra – spēj sagadāt pārsteigumus,” raksta Tims Vintons savā krasta memuārā “Zemes mala”. Kad viņš dodas uz pludmali, viņš meklē negaidīto. Gaisā valda patīkams satraukums un gaidas. Mājās viņš pārnes pilnīgi visu, ko atrod. “Viss, ko atrodi pludmalē, liekas mūžsens un noslēpumains. Lietas pārnestas mājās no jūras kļūst par pludmales ķemmētāja talismaniem. Pludmales būdas ir pilnas šāda bezgaumīga kiča.”

Uz gara balta plauktiņa, kur kolekcionēju sirsniņgliemežvākus, izskalotus mazus kociņus, māla gabalus un kur glabājas mana antīkās zivs fosilija, kā arī citi atradumi, ieskaitot gabaliņus no manas pagātnes, esmu uzrakstījusi citātu no Filipa Hora grāmatas “Iekšējā jūra”:

“Bet nav iespējams mājās turēt visu pludmali, par spīti grīļīgajiem krāvumiem uz maniem plauktiem, atmiņu morēnām, kas lēnām krāj putekļus – manis paša atmirušās daļiņas.”

Lēmumi paturēt ko pludmalē atrastu vai tomēr nē, nest to mājās vai nē, ir tie, ar kuriem laimīgi nocīnās ikviens pludmales ķemmētājs. Ir jau tāds kā vilinājums ietūcīt istabā jūru. Redz, Tims Vintons izvēlas paturēt visu. Tikmēr Ernesta Hemingveja romāna “Salas straumē” galvenais varonis, gleznotājs Tomass Hadsons atrastos jūras sakārņus nokurina kamīnā, lai savu Bimini salas namu turētu mājīgu arī ziemas mēnešos. Tas nekas, ka “daži viņam tik ļoti patika, ka žēl bija dedzināt. Bet jūra jau pēc katras lielākas vētras izskaloja malā citus, un bija īpaša bauda dedzināt pat tos, kuri patika. Viņš zināja, ka jūra nemitīgi veido jaunas skulptūras”. Tomass Hadsons grāmatas gaitā pierāda savu drosmi karā. Tomēr manās acīs viņš ir valdzinoši drosmīgs, sadedzinot to, kas patīk.

Daļa no pludmaļu ķemmēšanas azarta ir mēģinājumi atpīt noslēpumus. Reizēm nemaz tā uzreiz nevar saprast, kas ir tas, ko esi atradis. Vēl jo grūtāk ir uzminēt, kā tas te ir nonācis? Divi bērni Lisas Vūletas grāmatā “Dārgumi no jūras” vēlas uzzināt vairāk, bet “pārsteidzoši, cik maz tie pieaugušie zina”. Līdz viņi iepazīstas ar Raju, sievieti, kas arī ir pludmaļu ķemmētāja un zina tik daudz interesanta, ko par atradumiem atklāt, ieskaitot patieso stāstu par Lego kauliņu kravas iekrišanu jūrā! “Kad izaugšu” sērijas nedēļas intervijai sarunājos ar Treisiju Viljamsu, kura jau vairāk nekā desmit gadus ir izskaloto Lego detaļu meklētāja un drīzumā klajā nāks viņas grāmata.

Tviterī daži mani jūras draugi padalījās ar saviem pludmales atradumiem, piemēram, ar Trompetes tārpa mājiņu, kas izskatās kā juveliera darbs, un akmentiņš ar caurumu vidū – kaut kas, ko joprojām ceru kādreiz atrast arī pati. Dažkārt tas, ko jūra uzdāvina, tik tiešām kļūst par ko līdzīgu laimes talismanam.

Kad domāju par kaut ko gana ilgi vai iztēlojos gana spilgti, tas caurdur manas zemapziņas ādu, un es turpinu procesu arī sapņu pasaulē. Pirms pāris naktīm sapnī ķemmēju pludmali. Visu redzēju tik dzidri un skaidri, un tik košās krāsās un tekstūrās, ka joprojām gribas iet pārbaudīt, kur ir palicis viss atrastais. Jūras krastā bija lielas jūraszāļu kaudzes, pilnas dārgumu. Atradu palielu gumijas vaļa rotaļlietu, kas bija tik skaista, ka noteikti vajadzēja paturēt. Starp zālēm bija arī pasakaini Ziemassvētku eglītes dekori – tukli persika krāsas sarkankrūtīši. Vienā brīdī nācās novilkt strīpaino džemperi. Sēju ciet kakla galu, lai izveidotu maisu, un pamodos.

Ko Tu esi pludmalē atradis tādu, kas kļuvis par talismanu?

Anna