Seahorses in Helen Scales’ “Poseidon’s Steed”

“For many centuries, people marveled at the seahorse’s eccentric profile, wondering why they look the way they do, where they came from, and exactly what sort of animal they really are,” writes British author and marine biologist Helen Scales in Poseidon’s Steed: The Story of Seahorses from Myth to Reality, a book where she traverses the world and also travels in time to search for and understand these mysterious and adorable creatures of the sea.

“Seahorses look so magical and unlikely, who can blame medieval merchants for declaring that they had discovered baby dragons from faraway lands? As recently as the nineteenth century, Victorian scientists and naturalists were still arguing over wether to classify seahorses as a type of insect, an amphibian, or perhaps an odd-looking crustacean – a prawn or a shrimp with no legs.”

Yet seahorses are not baby dragons or insects, or shrimps. They are marine fish, who love to live in “a trio of marine habitats: the cosmopolitan coral reefs, verdant lawns of seagrass, and the twilit roots of mangrove forests that fringe tropical shorelines,” writes Helen Scales. “Other popular seahorse hangouts are gardens of sponges and seaweed; some like to crouch in sandy hollows on the seafloor, and some live happily alongside people, sheltering between the pilings of jetties or looping their tails through nets used to keep sharks away from swimming beaches. There is even one unusual seahorse from Hawaii that drifts through open ocean.”

Grown-up seahorses range in size from around two centimeters, to more than thirty centimeters. “The biggest, the big-belly seahorse from Australia and New Zealand, grows to be as long as your forearms from wrist to the crook of your elbow.” Seahorses can live for several years, the larger ones can live up to ten years. Their preferred meal is microscopic shrimp, “part of the zooplankton that waft through the oceans like grass seeds blowing in the wind”. Seahorses belong to a family of fish called the Synghnathidae, “an idiosyncratic bunch”.

“They don’t look much like any of the other fish that roam the seas. So why do they look the way they do? .. Seahorses look the way they do because it works. .. Spend a short while watching a seahorse and it soon becomes clear how each apparently baffling physical component lends itself to the sedate seahorse way of life spent hidden from inquisitive eyes.”

For example, they have a special tail used not for swimming but for hanging around. “When a strong current tries to sweep a seahorse away, it will wrap its tail around a seagrass blade or coral finger, clinging on tight”. This unique tail can bend in any direction or stretch out straight as a ruler. “When they feel like it, seahorses can scratch their own heads and use their tails as a neck scarf.” They also have tiny transparent fins, camouflage skills, a horselike head and they also are the only fish that have necks. It’s all for staying alive and well-fed.

Poseidon’s Steed is a marvellous book, a sweeping underwater adventure. “Throughout all the privileged time I have spent underwater, after all the the thousands of species I’ve seen, the seahorses have hovered, stubbornly, out of sight,” Helen Scales writes in the introduction. She had seen captive seahorses, but never a wild one.

“Meeting all of the seahorse species and exploring the myriad ways they have been brought into our human lives involves a journey around the world to the reefs of Indonesia, to the back streets of Hong Kong, to a courtroom in Turkey and fishing boats in Vietnam,” author lays out the agenda. “We will also need to go back in time, to watch our ancient ancestors carving pictures in stone, to hear them tell tales of sea monsters that have the head of a horse and the tail of a fish and to share a Victorian obsession with nature.”

“Seahorses are icons of the sea. They are one of the tiniest and most timid oceanic inhabitants, spending much of their lives hidden away, and yet every one of us knows them – even if we might not quite believe they are real – and we smile when we recognize their eccentric shape. They remind us that we rely on the seas not only to fill our dinner plates but also to feed our imaginations.”

No wonder, that for the Museum of Curiosity –  a BBC 4 radio show in which the world’s most interesting and unusual experts make hypothetical donations to a vast, imaginary museum – Helen Scales donated a tank full of seahorses. As real and imagined as seahorses themselves.

Borrow “Poseidon’s Steed” and other books by Helen Scales from the Sea Library, including “The Brilliant Abyss” (2021), “Eye of the Shoal” (2018), “Spirals in Time” (2015), and book for children “The Great Barrier Reef” (2021).

***

“Gadsimtiem ilgi cilvēki ir brīnījušies par ekscentriskajiem jūraszirdziņiem, prātojot, kālab tie izskatās tieši tā, kā izskatās, no kurienes tie ir nākuši un kā tos klasificēt,” savā grāmatā “Poseidona rumaks: Stāsts par jūraszirdziņiem no mīta līdz realitātei” (Poseidon’s Steed: The Story of Seahorses from Myth to Reality, 2009) raksta britu autore un jūras bioloģe Helēna Skeilsa (Helen Scales). Viņa apceļo pasauli un ceļo laikā, lai uzmeklētu un izprastu šīs noslēpumainās un burvīgās jūras radības.

“Jūraszirdziņi ir tik maģiski un netipiski, ka neko nevar pārmest viduslaiku tirgoņiem, kuri apgalvoja, ka ir atklājuši pūķu mazuļus no tālām zemēm. Vēl 19. gadsimtā Viktorijas laika zinātnieki un dabas pētnieki strīdējās, vai jūraszirdziņus klasificēt kā kukaiņus, abiniekus, vai tie ir dīvaini vēžveidīgie – krevetes vai garneles bez kājām.”

Tomēr jūraszirdziņi nav ne pūķu mazuļi, ne kukaiņi. Tie ir jūras zivis un mīt kādā no “trim jūras biotopiem: kosmopolītajos koraļļu rifos, zaļojošajos jūraszāļu mauriņos un tropisko mangrovu audžu sakņu pavēnī,” raksta Helēna Skeilsa. “Citas iecienītas jūraszirdziņu atpūtas vietas ir jūras sūkļu un aļģu dārzi; dažiem patīk tupēt gultnes smilšu ieplakās, bet vēl citi laimīgi dzīvo līdzās cilvēkiem, paslēpjoties aiz molu pāļiem vai pieķeroties ar astīti tīkliem, kas peldvietas aizsargā no haizivīm. Ir pat kāds neparasts jūraszirdziņš Havaju salās, kurš vienkārši dreifē atklātā okeānā.”

Pieauguši jūraszirdziņi atkarībā no sugas var būt divus līdz pat trīsdesmit centimetrus lieli. “Lielākais ir Austrālijas un Jaunzēlandes lielvēdera jūraszirdziņš, kurš spēj izaugt tik garš kā tavs apakšdelms.” Jūraszirdziņu dzīves ilgums ir vairāki gadi. Jo lielāks spēj izaugt dzīvnieks, jo ilgāk tas dzīvo. Lielākie jūraszirdziņi – pat līdz desmit gadiem. Viņu mīļākais ēdiens ir mikroskopiskas garnelītes, “tā zooplanktona daļa, kas peld pa okeānu kā vējā kaisītas sēkliņas”. Jūraszirdziņi pieder adatzivju dzimtai.

“Tie nelīdzinās nevienai citai jūras zivij. Bet kāpēc viņi izskatās tā, kā izskatās? .. Jūraszirdziņu izskats viņiem palīdz izdzīvot. .. Pat neilgu laiku tos pavērojot, drīz vien top skaidrs, ka katra sākotnēji mulsinošā fiziskā komponente palīdz mierīgo dzīvesveidu praktizējošajam jūraszirdziņam iztikt un paslēpties no ziņkārīgām acīm.”

Jūraszirdziņiem, piemēram, ir īpaša aste, kas nav domāta peldēšanai, bet gan atpūtai. “Kad stipras straumes cenšas jūraszirdziņu aizraut sev līdzi, tas aptin astīti ap jūras zāles stiebru vai koraļļa pirkstu un pieturas.” Lai arī ikdienā saritināta, šī unikālā aste spēj izlocīties uz visām pusēm un pat izstiepties gara un taisna kā lineāls. “Kad sagribas, jūraszirdziņš var ar asti pakasīt sev galvu, vai aptīt ap kaklu kā šalli.” Vēl jūraszirdziņiem ir mazas caurspīdīgas spuras, zirgam līdzīga galva, kamuflāžas iemaņas, un tās ir vienīgās zivis, kurām ir kakls. Viss “aprīkojums” paredzēts, lai varētu labi paēst un izdzīvot.

“Poseidona rumaks” ir brīnišķīga grāmata – aizraujošs zemūdens piedzīvojums. “Visā priviliģētajā laikā, ko man nācies pavadīt zem ūdens, skatot tūkstošiem sugu, vēl nekad nebiju pati savām acīm redzējusi jūraszirdziņu,” grāmatas ievadā atzīst autore. Viņa šīs kautrīgās radības bija vērojusi nebrīvē aiz stikla, bet vēl nekad ne savvaļā.

“Lai sastaptu visas jūraszirdziņu sugas un izzinātu neskaitāmos veidus, kā tie ienākuši cilvēku dzīvēs, devos ceļojumā apkārt pasaulei – uz Indonēzijas rifiem, Honkongas šķērsielām, uz tiesas zāli Turcijā un zvejnieku laivām Vjetnamā,” autore ieskicē grāmatas ceļvedi. “Mums būs jādodas arī atpakaļ laikā, lai redzētu, kā mūsu senie priekšteči akmenī iekala jūraszirdziņu siluetus un dzirdētu, kā tie stāsta pasakas par jūras briesmoņiem ar zirga galvu un zivs asti, kā arī lai iejustos Viktorijas laikmeta apsēstībā ar dabu.”

“Jūraszirdziņi ir jūras ikonas. Tie ir vieni no sīkākajiem un kautrīgākajiem okeāna iemītniekiem, lielu daļu dzīves pavadot slēpnī, un tomēr ikkatrs no mums par tiem zina – pat ja grūti noticēt, ka viņi eksistē – un ikreiz pasmaidam, atpazīstot to ekscentrisko formu. Jūraszirdziņi mums atgādina, ka jūru mums vajag ne tikai, lai piepildītu šķīvi, bet arī lai pabarotu iztēli.”

Nebūt nav brīnums, ka Zinātkāres muzejam (Museum of Curiosity) – BBC 4 radio raidījumam, kurā interesanti un neierasti eksperti veic hipotētiskus ziedojumus plašam iztēles muzejam – Helēna Skeilsa uzdāvināja ar jūraszirdziņiem pilnu akvāriju. Tikpat netveramu un iztēlotu, kā jūraszirdziņi paši.

Aizņemies no Jūras bibliotēkas un angliski lasi gan šo, gan citas grāmatas, kuras sarakstījusi Helēna Skeilsa: “The Brilliant Abyss” (2021), “Eye of the Shoal” (2018), “Spirals in Time” (2015), un grāmatu bērniem “The Great Barrier Reef” (2021).