Odysseus Sails between Scylla and Charybdis

You probably have heard an idiom “being between Scylla and Charybdis” which means to choose the lesser of two evils. The idiom derives from Greek mythology and both sea monsters were made famous by Homer, who – probably – composed his great epics “The Iliad” and “The Odyssey” seven or nearly eight centuries before our era.

Homer’s epics were the first books in the Sea Library when the collection was still a vague idea, a secret wish, a newfound passion. I stole (borrowed without asking) a leather-bound copy of “The Iliad” from my grandma’s library five years ago and read it on early morning hours. My youngest boy had finally started to sleep through the nights and I could afford to have some time just for myself. After “The Iliad” I let “The Odyssey” take me far away. Both are the oldest books available in European culture with the sea in it. One thousand years before the Bible was assembled. A good start.

Over the years the collection of sea books has grown like a personal and well-fed sea monster, and in many titles I kept noticing references to Scylla and Charybdis. For this week I have decided to show you some of the paragraphs I really love. Let’s start with the original, “The Odyssey” by Homer, and I’ll pair it with “A Thousand Ships” written by Natalie Haynes and published in 2019.

This edition of Homer’s “The Odyssey”, published in 2018 by W. W. Norton & Company, is first translation in English done by a woman, by the brilliant Emily Wilson, and is one of the best translations of “The Odyssey” there is. Photo: Beach Books.

“The Iliad” is a story about the ten-year-long Trojan War. In “The Odyssey” the protagonist Odysseus goes home after the war has ended. It takes him ten more years to sail to his homeland Ithaca, where he is a king and where his wife Penelope patiently waits. Odysseus has to overcome many difficulties and challenges. One of them is sailing the strait of Scylla and Charybdis.

It is in the Book 12 – “Difficult Choices” – where both monsters appear. Goddess Circe gives Odysseus advice where and how to sail as safely as possible. She tells about Scylla, who lives in a hollow cave high up in the middle of the sea and describes her more than vividly.

She is “howling and barking horribly; her voice / is puppylike, but she is dangerous; / even a god would be afraid of her. / She has twelve dangling legs and six long necks / with gruesome head on each, and in each face / three rows of crowded teeth, pregnant with death. / Her belly slumps inside the hollow cave; / she keeps her heads above the yawning chasm / and scopes around the rock, and hunts for fish. / She catches dolphins, seals, and sometimes even / enormous whales – Queen Amphitrite, ruler / of roaring waters, nurtures many creatures. / No sailors ever pass that way unharmed. / She snatches one man with each mouth from off / each dark-prowed ship.”

Circe goes on to tell about the other dangerous rock, Charybdis:

“This second rock is lower down, and on it / there grows a fig tree with thick leaves. Beneath / divine Charybdis sucks black waters down. / Three times a day she spurts it up; three times / she glugs it down. Avoid that place when she / is swallowing water.”

And she gives one last piece of advice for the homebound sailor:

“Row fast, and steer your ship alongside Scylla, / since it is better if you lose six men / then all of them.”

Odysseus doesn’t want to lose any of his men, so he asks Circe, if there is no other way? Can he somehow circumvent Charybdis and stop Scylla when she tries to kill his men? Her answer is no. It is impossible to fight both monsters, she says. But before that he has to sail past the island of Sirens with beeswax in his mens’ ears to not to become enchanted by their beautiful yet dangerous song, and then they arrive at the place in the sea where they have to sail a strait between Scylla and Charybdis.

“So we rowed through the narrow strait in tears. / On one side, Scylla; on the other, shining / Charybdis with a dreadful gurgling noise / sucked down the water. When she spewed it out, / she seethed, all churning like a boiling cauldron / on a huge fire. The froth flew high, to spatter / the topmost rocks on either side. But when / she swallowed back the sea, she seemed all stirred / from inside, and the rock around was roaring / dreadfully, and the dark-blue sand below / was visible. The men were seized by fear. / But while our frightened gaze was on Charybdis, / Scylla snatched six men from the ship – my strongest, / best fighters. Looking back from down below, / I saw their feet and hands up high, as they / were carried off. In agony they cried / to me and called my name – their final words. / As when a fisherman out on a cliff / casts his long rod and line set round with oxhorn / to trick the little fishes with his bait; / when one is caught, he flings it gasping back / onto the shore – so those men gasped as Scylla / lifted them up high to her rocky cave / and at the entrance ate them up – still screaming, / still reaching out to me in their death throes. / That was the most heartrending sight I saw / in all the time I suffered on the sea.”

They are free from the rocks of Scylla and Charybdis with six lost men and reach the island of the Sun God Helius. There Odysseus messes up a little bit, did what he was told by Circe not to. When they sail away from the island, gods decide to revenge and send his ship back to the rocks of Scylla and Charybdis. All his men arre drowned but he survives by clinging to the fig tree.

“I jumped and clutched its trunk, batlike – unable / to plant my feet, or climb. The roots were down / too low; the tall long branches were too high. / So I kept clinging on; I hoped Charybdis / would belch my mast and keel back up. She did! / As one who spends the whole day judging quarrels / between young men, at last goes home to eat – / at that same hour, the planks came bobbing up / out of Charybdis. I let ho my hands / and feet and dropped myself way down to splash / into the sea below, beside the timbers / of floating wood. I clambered onto them, / and used my hands to row myself away, / and Zeus ensured that Scylla did not see me, / or else I could not have survived. I drifted / for nine days. On the evening of the tenth, / the gods helped me to reach the island of / the dreadful, beautiful, divine Calypso. / She loved and cared for me.”

“A Thousand Ships” by Natalie Haynes gives voice to women, girls and goddesses of Homer’s created world. Photo: Beach Books.

“A Thousand Ships” is a novel by Natalie Haynes that tells the story of the Trojan War and Odyssey’s return voyage from an all-female perspective. The book gives voices to the women, girls and goddesses who, for so long, have been silent. In chapter 33 his wife Penelope writes a letter to Odysseus. She waits year after year, “it seems to me that somewhere along the way, you have lost the ability to measure time. Perhaps you have sailed so far that the days run backwards instead of forward? Perhaps you are in some god-inspired place where time does not pass at all. How else to explain, Odysseus, the impossible number of days you have been away?”

“First, you survived your brush with a musical death. And then you had to sail past Scylla and Charybdis. The former is a man-eating monster, the latter is a ship-eating whirlpool: have I got that right?” Penelope doubts if this was really the only route to sail. She suspects that this was Circe’s idea, “she would rather you drown, I think, than sail home to your wife and son”.

Penelope describes what she has heard about the terrible cliffs, “two vast peaks nesting beneath an angry sky” and mocks her husband at his characteristic heroism:

“The tallest rock is so high that its crest is invisible, always covered in cloud. It is so smooth that no one could climb it: no footholds or handholds mark is gleaming stone. There is an opening in the rock, however, which Circe told you no mortal man can make out from his deck of his ship beneath (I can almost see your expression as she told you this. No other mortal man, maybe. But you are not like other men. Is this what swung your decision to try this route? The chance to reveal yourself, once again, as better than any other Greek? It seems all too likely.)”

She then describes the terrifying Scylla with her twelve dangling legs and six heads and sharp teeth, and turns to the lower of the peaks, Charybdis. “Imagine that,” she writes, “a fig tree growing on a bare rock in the middle of the sea. How strange it must look.”

“And beneath the fig tree, at the base of the rock, is Charybdis. And where Scylla eats men, Charybdis eats ships. A monstrous whirlpool that drinks down the ocean water three times a day, and then spits it back up. The water may survive this hideous journey, but your vessel – churned into splinters – would not.”

After describing how he might have passed through the dangerous strait, losing six of his men, and reaching “Thrinacia, a lovely, verdant island sacred of Helios”, and killing animals from Helios’ dad’s cattle, which was forbidden, she ends her letter with sadness, “you have never been further away from me than you are at this moment.”

“That’s right, Odysseus: you are further from home now than you were at Troy, or on Aeaea. You are further than you were when you were trapped inside the cave of Polyphrmus and you are further than when Laestrygonians pelted you with rocks and smashed your ships. You are further from home than when you were clinging to a fig tree for the thinnest chance of life. You are further from me now than when you were in the land of the dead.

Your wife/widow,
Penelope”

Homer. The Odyssey. Translation by Emily Wilson. W. W. Norton & Company, 2018. Natalie Haynes. A Thousand Ships. Mantle, 2019. Borrow these books and also “The Iliad” from the Sea Library.

***

Homēra “Odiseja” Augusta Ģiezena tulkojumā, kuru 1967. gadā izdeva “Liesma”. Atradu un Jūras bibliotēkai iegādājos grāmatu antikvariātā. Foto: Beach Books.

Iespējams, ir dzirdēts teiciens “kā starp Skillu un Haribdu”, kas nozīmē izvēlēties mazāko no diviem ļaunumiem. Teiciens cēlies no grieķu mitoloģijas, un tieši Homērs abas jūras briesmones padarīja slavenas ar (visticamāk) saviem eposiem “Iliāda” un “Odiseja”, kas radīti aptuveni 8. gadsimtā pirms mūsu ēras.

Homēra eposi bija pirmās grāmatas Jūras bibliotēkā, kad kolekcija bija vēl tikai ideja, slepena vēlme, jaunatklāta kaislība. Pirms pieciem gadiem es no vecmāmiņas plauktiem nozagu (paņēmu bez prasīšanas) ādas vākos ietērpto “Iliādu” un izlasīju to pa agrām rīta stundām. Jaunākais puika bija beidzot sācis gulēt visu nakti, un varēju atļauties piecelties ātrāk un izbrīvēt laiku tikai sev. Pēc “Iliādas” izlasīšanas ļāvos “Odisejai” aiznest mani neticamā jūras braucienā. Abi eposi ir senākie pieejamie literārie darbi Eiropas kultūrā un senākie, kuros pieminēta jūra. Bībele tika salikta kopā tūkstoš gadus vēlāk. Homēra eposi šķiet labs sākums jūras meklējumiem literatūrā.

Gadu gaitā jūras grāmatu kolecija auga kā tāds labi barots personīgais jūras briesmonis, un vairākos darbos sāku pamanīt atsauces uz Skillu un Haribdu. Šonedēļ gribu parādīt dažus no paragrāfiem, kas man visvairāk patīk. Sākumā pirmavots – Homēra “Odiseja”, kuru saliku pārī ar Natālijas Heines romānu “Tūkstoš kuģu” angļu valodā, kas izdots 2019. gadā.

“Odisejas” latviešu izdevumam ir pasakaini skaistas lapu maliņas. Foto: Beach Books.

“Iliāda” ir par desmit gadus ilgo Trojas karu. “Odisejā” protagonists Odisejs pēc kara dodas mājās. Aizkuģot uz dzimto Itaku, kur viņš ir karalis un kur savu vīru pacietīgi gaida sieva Penelope, viņam prasa vēl desmit garus gadus. Ceļā Odisejam ir jāpārvar neskaitāmas grūtības un jāiztur pārbaudījumi. Viens no tiem ir sveikā izkuģot cauri Skillas un Haribdas šaurumam.

Abas jūras briesmones parādās “Odisejas” 12. grāmatā; nodaļas nosaukums angļu tulkojumā ir “Grūtās izvēles”. Vispirms dieviete Kirke dod Odisejam padomus, kad un kā burāt, lai viņš paliktu dzīvs. Viņa spilgti stāsta par briesmīgo Skillu, kas dzīvo klints alā jūras vidū:

“Skilla šeit dzīvo jau ilgi, un nermist tās riešana mūžam: / Iesmilkstas viņa arvien kā midzenī kucēni mazie. / Pati ir šausmīgā skatā; nav tīkami skatīt nevienam / Tuvumā briesmoni baigo, kaut arī to sastaptu dievi. / Divpadsmit kāju šai briesmonei priekšā, jo riebīgas visas, / Seši tai paceļas kakli jo gari virs pleciem – uz katra / Rēgojas šausmīga galva; ik mutē trīs rindās spīd zobi, / Biezi, cits tuvu pie cita; aiz katra glūn drausmīgā nāve. / Ieraujas viņa pa pusei ar ķermeni dobjajā alā; / Izbāžot galvu un krūtis, tā skatās no riebīgās alas. / Vērojot klinti visapkārt, tā ķetnas met tālu uz priekšu, / Ķerot gan delfīnus jūrā, gan rijīgos roņus, gan citus / Pārējos zvērus, kas dzīvo Amfitrītes brāzmainos viļņos. / Nelielās jūrnieks nekad, ka būtu šai klintij ar kuģi / Laimīgi pabraucis garām; tā, atverot drausmīgās rīkles, / Nolaupa sešus uz reizes no līganā melnkaklu kuģa.”

Tālāk Kirke apraksta otru bīstamo klinti – Haribdu:

“Tālāk un zemāk aiz tās tu redzēsi, Odisej, citu. / Tuvu tā piekļaujas šai, ar stopu var viegli to sasniegt. / Paceļas augstu šai salā kāds vīģes koks ēnainām lapām; / Haribda dzīvo zem tā un mutuļo ūdeni melno; / Trīsreiz tā ūdeni izvemj pa dienu un trīsreiz to ierij / Šausmīgā kartā. Vai tev, ja tuvumā esi, kad ierij!”

Tad dieviete dod vēl pēdējo padomu jūrniekam, kurš cenšas tikt mājās:

“Turoties tuvāk arvien pie drausmīgās Skillas, jo ātrāk / Aizvadi kuģi gar šo – daudz labāk ir pazaudēt sešus / Nekā te nogremdēt kuģi un bojā jums aizet it visiem.”

Odisejs nevēlas zaudēt nevienu no saviem vīriem, tādēļ vaicā Kirkei, vai tiešām nav vēl kāds cits ceļš? Varbūt Haribdai var kaut kā apbraukt riņķī? Varbūt ir iespējams stāties Skillai pretī, kad viņa grasās vīrus aprīt? Kirkes atbilde ir skaidrs nē. Skillu un Haribdu neesot iespējams uzvarēt. Bet pirms tam Odisejam ir jāiztur vēl viens pārbaudījums: jāspēj aizburāt garām sirēnu salai ar bišu vasku viņa vīru ausīs tā, lai tie neļautos bīstami skaistajām dziesmām. Visbeidzot jūrnieki nonāk pie Skillas un Haribdas jūras šauruma.

“Šausmās mēs vadījām kuģi pret drausmīgo šaurumu tālāk: / Skilla šeit glūnēja augšā, tur gaidīja Haribda ļaunā, / Rīdama ūdeni sāļo no jūras ar milzīgu spēku. / Bet, kad tā izvēma viļņus, tad itin kā katlā uz uguns / Vārījās jūra visapkārt ar milzīgu troksni; jo augstu / Uzšāvās putojot viļņi un apšļāca klintsgalus abus. / Bet, kad nu ūdeni sāļo tā ierija iekšā no jūras, / Atklājās priekšā mums iekšiene visa: ap Haribdas klinti / Dunēja šaušalīgs troksnis, bet apakšā rēgojās zeme – / Dūņainas smiltis, un šaušalas bālās nu pārņēma biedrus. / Haribdu vērojām mēs, un nāve mums šķita jau tuvu; / Tobrīd pieliecās Skilla un aizrāva projām no kuģa / Sešus vislabākos biedrus, visdrošos un stiprāko vīrus. / Paverot skatu pret steidzīgo kuģi un mīļajiem draugiem, / Redzēju nabaga vīrus ar izplestām rokām un kājām / Paceltus augstu; ar vaimanām mani tie palīgā sauca, / Pēdējo reizi ar skumušu sirdi vēl saukdami vārdā. / Itin kā makšķernieks dažkārt ar makšķeres kātu jo garu / Jūrā no krasta met viltīgo ēsmu, pie vēršraga sietu, / Gribēdams piemānīt mazākas zivis ar kumosu gardu; / Bet to šis izmet jau ārā, un viņa sāk raustīties krastā, – / Gluži tā raustījās biedri, kad Skilla tos uzrāva klintī. / Tūdaļ pie ieejas alā šī briesmone aprija viņus. / Stiepdami rokas pret mani, tie cieta visšausmīgās mokas; / Kaut ar daudz ciešanu bija, man braucot pa bangaino jūru.”

Jūrnieki ir tikuši cauri Skillas un Haribdas klinšu šaurumam un drīz sasniedz saules dieva Hēlija salu. Diemžēl neapdomīgais Odisejs un viņa biedri tur izdara to, ko Kirke viņiem ieteica noteikti nedarīt (apēd Hēlija vēršus), un iemanto dievu dusmas. Kad komanda dodas prom, dievi nolemj atriebties un ar mainīgu vēju nosūta viņu kuģi atpakaļ pie Skillas un Haribdas. Visi Odiseja uzticamie vīri iet bojā, tikai viņš vienīgais izdzīvo.

“Biju jau atkal pie Skillas un drausmīgās Haribdas straumes. / Tobrīd tā ierija ūdeni sāļo no jūras ar sparu. / Taču es, ieķēries vīģkoka zaros, kas slējās tur augšup, / Turējos gaisā kā sikspārnis guļot; man nebija spēka / Nostāties stingri uz kājām vai uzrāpties augstāk uz klintīm. / Saknes tam bija jo garas, un zari tam pacēlās augstu, / Gari un sevišķi lieli, kas Haribdai dāvāja ēnu. / Stingri es turējos zarā, līdz kamēr no Haribdas rīkles / Atnirtu ķīlis un masts; tie tomēr man atnira beidzot – / Tikai pret vakaru vēlu, kad, izbeidzis pilsoņu ķildas, / Tiesnesis pārnāk no tiesas un sēstas pie azaida galda; / Tobrīd tik atnira ķīlis un masts no Haribdas rīkles. / Atlaidis rokas un kājas no zara, es metos uz leju, / Iekritu viļņos ar troksni pie mastkoka garā un ķīļa. / Sēzdamies tūdaļ uz tiem, es īros ar rokām uz priekšu. / Dievu un cilvēku tēvs šeit neļāva drausmīgai Skillai / Pamanīt mani; no nāves nekad tad es nebūtu glābies. / Deviņas dienas es klīdu, bet desmitā naktī jau dievi / Piedzina mani pie pašas Ogigijas salas, kur nimfa / Kalipso dzīvo, jo varenā dieve ar cilvēka balsi. / Mani tā mīlēja, kopa.”

Kalipso un Odisejs. 1967. gada “Odisejas” izdevuma ilustrāciju autors ir Kurts Fridrihsons. Foto: Beach Books.

Natālijas Heines grāmatā “Tūkstoš kuģu”, kas bibliotēkā pieejama angļu valodā, autore izstāsta Trojas kara un Odiseja atgriešanās stāstu no eposā pieminēto sieviešu skatupunkta. Grāmata piešķir balsi visām tām sievietēm, meitenēm un dievietēm, kas ir tik ilgi klusējušas. 33. nodaļā Odiseja sieva Penelope raksta viņam vēstuli. Jau gadu pēc gada viņa tik pacietīgi gaida, ka “man liekas, ka kaut kur pa ceļam tu esi pazaudējis jelkādu laika izjūtu. Varbūt tu esi jau tik ļoti tālu aizburājis, ka dienas tur rit uz otru pusi. Varbūt tu esi kādā dievu apdvesmotā vietā, kur laiks vispār neiet uz priekšu. Kā gan vēl, Odisej, lai izskaidro to, cik neiespējami ilgi tu jau esi prom?”

“Vispirms, tu izspruki no muzikālās nāves. Un tad Tev bija jātiek garām Skillai un Haribdai. Pirmā ir cilvēkus aprijoša briesmone, bet otra – kuģus aprijošs atvars: vai esmu pareizi sapratusi?” Penelope šaubās, vai šis tiešām ir bijis vienīgais ceļš, pa kuru doties. Viņai ir aizdomas, ka tā vienkārši bijusi Kirkes ideja, jo “viņa, manuprāt, labprātāk redzētu Tevi noslīkstam nekā atgriežoties mājās pie sievas un dēla.”

Penelope apraksta, ko viņa ir dzirdējusi par baisajām klintīm, “divām milzu virsotnēm zem dusmīgām debesīm” un izzobo vīram raksturīgo varonību:

“Lielākā klints ir tik augsta, ka tās virsotne nav redzama, vienmēr ietīta mākonī. Tā ir tik gluda, ka itin neviens nevar tajā uzrāpties: spīdīgajā akmenī nav kur rokai vai kājai pieķerties un atsperties. Klintī gan ir kāda sprauga, par kuru Kirke Tev teica, ka neviens mirstīgais no sava kuģa klāja to nevarētu pamanīt (es pilnīgi redzu Tavu sejas izteiksmi, kad viņa to Tev pastāsta. Neviens mirstīgais, jā, varbūt. Bet tu taču neesi kā citi, vai ne? Vai tāpēc tu izvēlējies šo ceļu? Lai varētu kārtējo reizi pierādīt, ka esi labāks nekā citi grieķi? Visticamāk, ka tā arī bija.)”

Tālāk Penelope vēstulē apraksta baiso Skillu ar tās divpadsmit kājām, sešām galvām un nāvīgi asajiem zobiem, un pievēršas mazākajai no klintīm, Haribdai. “Tikai iedomājies,” viņa raksta, “uz kaila akmens jūras vidū aug vīģes koks. Kas gan tas varētu būt par savādu skatu.”

“Un zem vīģes koka zariem, klints pakājē, mīt Haribda. Ja Skilla ēd cilvēkus, Haribda ēd kuģus. Briesmīgs atvars, kas trīsreiz dienā ierij okeāna ūdeni un tad atkal to izspļauj. Ūdens šo pretīgo ceļojumu iztur, bet tavs kuģis – sakults skabargās – to nevarētu.”

Pēc tam, kad Penelope ir aprakstījusi, kā Odiseja kuģis, zaudējot sešus vīrus, izkūlās cauri baisajam šaurumam, un kā viņi sasniedza Hēlija zaļojošās salas krastus, kur nenoturējās un nokāva Hēlija ganāmpulka vēršus, viņa noslēdz savu vēstuli ar skumjām, jo “tu nekad neesi bijis no manis tik tālu, kā patlaban.”

“Tieši tā, Odisej, tu esi tālāk no mājām nekā tu biji Trojā vai Ejas salā. Tu esi tālāk nekā tad, kad biji ieslodzīts Polifēma alā un tālāk nekā tad, kad laistrigoni apmētāja tevi ar akmeņiem un sadragāja tavu kuģus. Tu esi tālāk no mājām nekā tad, kad biji pieķēries vīģes kokam, tik tikko izdzīvojot. Tu patlaban esi tālāk no manis nekā tu biji, kad nogāji mirušo pasaulē.

Tava sieva/atraitne,
Penelope”

Homērs. Odiseja. No grieķu valodas tulkojis Augusts Ģiezens. Liesma, 1967

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s