Tim Severin Searches for Scylla and Charybdis in the Mediterranean Sea

This week I have embarked on a dangerous journey: I am looking for Scylla and Charybdis in the Sea Library’s books. Today I will tell you about one author who searched for them in real life.

“Many-headed monsters are fantastic, and so too is the one-eyed Cyclopus whom Ulysses [Odysseus in Latin – Beach Books] blinded in his cave during the homeward journey. But were they pure inventions, or was there some real foundation to each legend?” asks adventurer Tim Severin in his book The Ulysses Voyage: The Search for Odyssey. “Did Homer have extraordinary originality of mind that he could dream up such a remarkable string of bogeys without a shred of reality on which to hang his tales? And even if Ulysses’ adventures were imaginary, did Homer think that they took places somewhere real? Or was his geography, like his fantastic creatures, without any footing in this world?”

Tim Severin, British writer, explorer, and film-maker, who passed away last year aged 80, went on many voyages in his lifetime “to explore the borderline between fact and fiction” in tales. His book titles reveal some of his journeys: The Brendan Voyage (1976–1977); The Sinbad Voyage (1980–1981); The Jason Voyage (1984); The Ulysses Voyage (1985–1986); In Search of Moby Dick: Quest for the White Whale (1999) and others.

Tim Severin’s Argo on Georgian Shores. The Jason Voyage. Photo soruce.

In 1984 Tim Severin and his team made the Jason Voyage. They successfully rowed and sailed their galley, the 54-foot Argo, from Greece to Georgia at the eastern end of the Black Sea. There they even found their Golden Fleece “among the Svan people of the Caucasus mountain who showed us the ancient technique of submerging sheep-skins in the stream-beds so that grains of alluvial gold were trapped in the wool”. A year later, he had an idea to sail with Argo once more but on a different journey. “Was the Odyssey the story of a real voyage? And if so, where did Ulysses go?” Tim Severin admits that “nothing is more tantalizing or more puzzling than Homer’s geography in the Odyssey.” But he has a plan.

The same ship Argo decorated for the Ulysses journey.

“So I knew what I would do: I would take Argo from Troy to Ithaca, Ulysses’ home in the Ionian Islands of the west coast of Greece, following the track that a Late Bronze Age sailor would have chosen if he was a prudent man. Along that ‘logical’ route, as I thought of it, I wondered if we would find sites that matched the descriptions in the Odyssey and perhaps uncover explanations for some, if not all, of the extravagant tales.” Also their ship Argo was ideal for the job. “Built for twenty oarsmen, she was precisely the size and style of craft that Homer mentions in the Odyssey as the standard voyaging galley of her day.”

One of the “extravagant tales” is definitely the story about Scylla and Charybdis, the horrible sea monsters in Book 12 of the Odyssey. It’s often believed that both Scylla and Charybdis were in the Straits of Messina between the toe of Italy and Sicily. Tim Severin notes that for more than 2000 years scarcely any classical scholar has seriously questioned this long-held belief. There is even a place named Cape Skill, which Severin visited to see for himself. He wasn’t impressed.

“If Cape Scylla was unimpressive, the Messina Straits were even less suitable. They are far too wide to be the channel of which Circle warned Ulysses. In her description the passage is so narrow that a fig tree hung over the whirlpool of Charybdis. But the Straits of Messina are more than two miles wide at their narrowest point. The notion of the overhanging fig tree is absurd and, to make matters worse, at the point known as the rock of Scylla the width of the strait has increased to three and a half miles. This flatly breaks the first law of myth-making which is that myths and legends do not make men or places smaller or less spectacular. Instead they make them larger than life. .. From a sailor’s point of view not merely are the Straits of Messina far too wide, but it is difficult to understand how they could ever been a threat to the passage of a galley.”

So, Tim Severin searches for Scylla and Charybdis elsewhere. He heads to an island of Levkas or Lefkada in Ionian Sea in Greece where once a narrow channel was flowing through. “It was along this channel, barely fifty yards wide in places, that we should go to look for Scylla and Charybdis.” He finds the narrowest point of the ancient channel and goes ashore to find Scylla’s Cave. There has to be one!

“Two men were in a punt below me as I walked along the road between Canali Stretti and the section of cliff. They were poised with immensely long-handed fish tridents and stared intently at the water, fishing for eels in the shallows of the waterway. ‘The cave!’ I shouted down on them. ‘Where’s the cave?’ They looked up, startled. I realized that I was so sure that I would find the cave that I hadn’t even asked, ‘Is there any cave near here?’ or some such general question. ‘The cave? Where?’ I yelled again. The fishermen were clearly annoyed to be disturbed. They turned their backs. I persisted. ‘The cave? Please, the cave?’

Both men confer, and Severin hears a word ‘Antonis’ or Anthony. One of the fishermen gestures at a cliff behind Tim Severin. With growing excitement he hurries down the tarmac road until he finds a footpath leading up the hillside. “The path zigzagged back and forth, and hadn’t been used recently for I pushed through cobwebs spun between the bushes. The fat spiders reminded me of Scylla, sitting in her lair waiting to seize the passing victims, for I knew I was on the right track.” The place he found was something to do with church. There was a metal cross, a large bell and a tiled roof out from the cliff face. There were also two small windows and a brown painted door that led into the cliff face. “Above the door was a large iron key on a nail. I unlocked the door and, feeling like Alice walking through the looking glass, stepped inside.”

“I was standing in a cave. It had been turned into a chapel, but the shape and atmosphere of the original grotto were not masked in any way. Its walls were grotesque. They were blobbed and runnelled like melted wax and streaked with smoke of the offertory candles. The highest point of the cave was about fifteen feet and it was some twelve feet deep and about thirty feet wide, a gloomy hole scooped in the cliff face. It was the perfect den for Scylla.”

Scylla’s Cave was now a chapel to the hermit St Anthony. Severin walked back to the balcony with his back to the cave mouth and from there below him could distinguish the line of the ancient channel. “Circe’s directions fitted perfectly.”

It’s Tim Severin’s birthday on September 25. He would have been 81. I believe the best gift is to read his books, to let his voice be alive again, to imagine his voyages and celebrate his curious and passionate soul, sailing now eternal seas…

Tim Severin with sextant as the leather vessel the Brendan crossed from Ireland to North America.


Šonedēļ esmu devusies bīstamā ceļojumā: Jūras bibliotēkas grāmatās meklēju Skillu un Haribdu. Šodien pastāstīšu par kādu autoru, kurš abas jūras briesmones centās atrast īstā dzīvē.

“Daudzgalvaini briesmoņi ir fantastiski, tāpat kā vienacainais Ciklops, kuru Uliss [Odisejs latīniski – Beach Books] pa ceļam uz mājām pataisīja aklu. Bet vai tas viss ir vien sagudrots stāsts jeb leģendām ir arī kāds pamats?” savā grāmatā “Ulisa jūrasbrauciens: Meklējot Odiseju” (The Ulysses Voyage: The Search for Odyssey) jautā piedzīvojumu meklētājs Tims Severīns. “Vai Homērs bija apveltīts ar tik ārkārtīgi oriģinālu prātu, ka varēja izsapņot tik ievērības cienīgu bubuļu virkni bez jelkāda realitātes pavediena, uz kura balstīt savus stāstus? Un pat ja Ulisa piedzīvojumi bija vien iztēle, vai, Homēraprāt, tie notika vismaz kādās reālās vietās? Jeb viņa ģeogrāfijai gluži tāpat kā fantastiskajām radībām nav pilnīgi nekādas saistības ar īsto pasauli?”

Tims Severīns, britu rakstnieks, pētnieks un filmu veidotājs, kurš pērn aizgāja viņsaulē 80 gadu vecumā, savas dzīves laikā bija devies daudzos jūras braucienos, lai leģendāros stāstos “pētītu robežu starp faktiem un fikciju”. Viņa grāmatu virsraksti atklāj dažus no ceļojumiem: “Brendana jūrasbrauciens” (1976–1977); “Sinbada jūrasbrauciens” (1980–1981); “Jāsona jūrasbrauciens” (1984), “Ulisa jūrasbrauciens” (1985–1986); “Meklējot Mobiju Diku: Baltajam valim pa pēdām” (1999) un citi.

Jūras bibliotēkā pieejamās Tima Severīna grāmatas. Foto: Beach Books.

1984. gadā Tims Severīns ar komandu devās Jāsona jūrasbraucienā senajiem argonautiem pa pēdām. 16 metrus garajā kuģī Argo, kas tika darināts kā vēsturiska replika, viņi veiksmīgi noairēja un noburāja no Grieķijas līdz Gruzijai Melnās jūras austrumos. Viņi pat atrada Zelta aunādu: “Kaukāzu kalnos dzīvojošie vietējie mums parādīja senu tehniku, kā aitu ādas tiek iemērktas strautos tā, lai zelta graudiņi ieķertos vilnā.” Gadu vēlāk Severīnam ir ideja vēlreiz burāt ar Argo, bet jau citā braucienā. “Vai “Odiseja” bija tikai stāsts vai īsts jūrasbrauciens? Un ja tā, kurp tieši Uliss devās?” Tims Severīns gan atzīst, ka “nav nekā mokošāka un mulsinošāka par Homēra ģeogrāfiju eposā “Odiseja”.” Taču viņam ir plāns.

“Zināju, kā darīšu: ar Argo kuģosim no Trojas līdz Itakai, Ulisa mājām Jonijas salās Grieķijas rietumu krastā, sekojot ceļam, kādā dotos vēlīnā Bronzas laikmeta jūrnieks, ja vien tas būtu gana piesardzīgs un prātīgs vīrs. Pa ceļam šajā, kā man likās, loģiskajā maršrutā, varbūt izdotos ieraudzīt arī kādas vietas, kas atbilstu “Odisejas” aprakstiem un varbūt pat es spētu rast izskaidrojumus dažiem, ja ne pat visiem, ekstravagantajiem nostāstiem.” Argo noderēja lieliski, jo “būvēts divdesmit airētājiem, tas bija tieši tāds, kā Homērs “Odisejā” apraksta tipisku tālaika kuģi.”

Viens no “ekstravagantajiem nostāstiem” noteikti ir stāsts par Skillu un Haribdu, baisajām jūras briesmonēm Homēra “Odisejas” 12. grāmatā. Valda uzskats, ka Skilla un Haribda ir Mesīnas šaurums starp Itālijas purngalu un Sicīliju. Protams, ne jau īstās briesmones, bet gan vieta, kas varētu būt iedvesmojusi nostāsta rašanos. Tims Severīns atzīmē, ka vairāk nekā divu tūkstošu gadu laikā teju neviens klasikas pētnieks nav tā nopietni pārskatījis šo pārāk iesakņoto uzskatu. Kartē viņš izlasa, ka tuvumā ir Skillas rags. Severīns dodas to apskatīt pats savām acīm un ir diezgan vīlies.

“Ja Skillas rags nav nekas īpašs, tad Mesīnas šaurums ir vēl jo neatbilstošāks. Tas ir pārāk plats, lai būtu kanāls, par kuru Kirke brīdināja Ulisu. Viņas aprakstā tas ir tik šaurs, ka vīģes koks pārkaras pār Haribdas atvaru. Bet Mesīnas šaurums visšaurākajā vietā ir vairāk nekā trīs kilometru plats. Doma par pārkārušos vīģes koku kļūst absurda un, lai visu padarītu vēl sliktāku, tā domātās Skillas klints vietā šaurums ir pat piecus ar pusi kilometrus plats. Tas nepārprotami pārkāpj pirmo no mītu radīšanas likumiem, kurš paģēr, ka mīti un leģendas nepadara cilvēkus vai vietas mazākas vai mazāk iespaidīgas. Tieši otrādi – tie padara visu vēl varenāku. .. No jūrnieka skatupunkta Mesīnas šaurums ir ne vien par platu, bet arī ir grūti iztēloties, kā gan tas varētu kļūt par draudu kuģim.”

Līdz ar ko Tims Severīns dodas Skillu un Haribdu meklēt citviet. Viņš ceļo uz Lefkadas salu Jonijas jūrā Grieķijas rietumu krastā. Salai cauri reiz esot plūdis šaurs kanāls. “Tieši šī kanāla, kas vietām bijis knapi 45 metrus plats, krastos mums būtu jāmeklē Skilla un Haribda.” Tims uzmeklē senā kanāla visšaurāko vietu un tā krastos dodas meklēt Skillas alu. Te tādai noteikti ir jābūt!

“Gāju pa ceļu starp šauro kanālu un klinti un pamanīju lejā laivā sēžam divus vīrus. Viņi bija apbruņojušies ar garumgariem žebērkļiem un ļoti uzmanīgi vēroja ūdeni, seklumā ķerot zušus. “Ala!” es uz viņiem kliedzu. “Kur ir ala?” Viņi izbrīnīti atskatījās. Pēkšņi apjēdzu, ka biju tik pārliecināts, ka atradīšu alu, ka pat nepajautāju “Vai te tuvumā ir kāda ala?” vai kaut ko tikpat vispārīgu. “Ala? Kur?” es tuprināju saukt. Makšķernieki bija acīmredzami aizkaitināti, ka viņus traucē. Abi uzgrieza man muguru. Es neatlaidos. “Ala? Lūdzu, ala?”

Abi vīri aprunājās, un Severīns sadzird vārdu “Antonijs”. Viens no makšķerniekiem žestikulē klints virzienā, Timam aiz muguras. Ar sakāpinātām emocijām viņš steidzas lejā pa asfaltēto ceļu līdz atrod taciņu, kas ved kalnā augšā. “Taka zigzagoja šurpu un turpu un ilgu laiku neviens pa to nebija gājis, jo nemitīgi pinos iekšā zirnekļutīklos, kas novilkti no krūma uz krūmu. Resnie zirnekļi atgādināja par Skillu, kas sēž savā midzenī un gaida, kad varēs sagrābt savu garāmejošo upuri, jo es zināju, ka esmu uz pareizā ceļa.” Vieta, ko viņš kalna galā atrod ir saistīta ar baznīcu. Te ir metāla krusts, ir liels zvans, no klints izaug dakstiņu jumts. Severīns pamana arī divus lodziņus un brūni krāsotas durvis, kas ved iekšā klintī. “Virs durvīm uz nagliņas karājās liela dzelzs atslēga. Es durvis atslēdzu un, jūtoties kā Alise, iegāju aizspogulijā, devos iekšā.”

“Stāvēju alā. Tā bija pārtapusi par kapellu, bet oriģinālās grotas forma un noskaņa nekādi netika noslēpta. Sienas bija groteskas. Tās bija klātas ar kausēta vaska urdziņām un pleķiem un svecīšu kvēpiem. Ala tās augstākajā vietā bija aptuveni četrus ar pusi metrus augsta un apmēram deviņus metrus plata. Klints sienā izgrebts drūms caurums. Nevainojams Skillas midzenis.”

Skillas ala bija kļuvusi par eremīta Svētā Antonija kapellu. Severīns atgriezās uz ieejas balkona ar muguru pret alas muti un no turienes lejā spēja saskatīt seno laiku kanāla līniju. “Kirkes norādes mats matā sakrita.”

25. septembrī būs Tima Severīna dzimšanas diena. Viņam būtu apritējis 81 gads. Labākā dāvana, manuprāt, ir lasīt viņa grāmatas, ļaut viņa balsij atkal būt dzīvai, iztēloties viņa aizraujošos jūrasbraucienus un svinēt viņa zinātkāro un aizrautīgo dvēseli, kas nu burā pa mūžīgām jūrām.


    1. “I wasn’t surprised that the cave was now a chapel. Just as the Church of St John the Forerunner had been sited over the ancient House of Hades, here too the new religion had taken over an ancient pagan holy place.”:))


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s