Postcard from the Sea Library: Sailing to Ithaca

Dear friend,

What’s your journey home? This week I was thinking about mine.

Greek hero Odysseus sailed to his homeland Ithaca for ten years. On his way home he had to overcome many difficulties including sailing through Scylla and Charybdis, man-eating and ship-eating sea monsters: one in a cave on a cliff and the other as a whirlpool. I decided to search for both monsters in Sea Library’s books. It made me think about life’s voyages and challenges.

I was 30 when I decided to change the course of my life. I had no idea, what exactly I want to do, but I knew the direction – home. We had home for a couple of years already, an old wooden house on a peninsula between river and sea, but only then I really started to live here wholeheartedly. To be home means more than having a roof over your head, although it’s so very important. Home is also a place where your creative soul thrives, it is a field where you belong.

I set out on my inner voyage to Ithaca, aged 30, and soon (a year later) Homer joined me or rather I followed his lead. I started to read about the sea. His epics where the first ones I picked up from my grandma’s shelves. I finished The Iliad and then The Odyssey and started to wonder what books to read next. I could travel chronologically and read more Greeks, but books had other plans.

I took James Joyce’s Ulysses from the shelf and spent a year slowly reading it, enjoying it, becoming lost in it, and discovering bunch of other books about it, including The Most Dangerous Book by Kevin Birmingham. I also fell in love with Paris and soon was introduced by Joyce to Sylvia Beach, who opened Shakespeare & Company, a bookstore in Paris, in 1919. I pushed the stroller with a book in my hand, when I read a line in one of her letters: “I must have a bookstore, I must.” I stopped. I stopped pushing the stroller. I stopped reading. I had a kind of an epiphany. I have to collect sea books. I have to do something with them. One thing lead to another and in 2018 the Sea Library was born, under the roof of our house.

It became a home for my soul.

There is one quote from Ulysses that I wrote on a white canvas with a pencil. Yes, as a daughter of artists who writes, I tend to leave the most important notes on canvas… It was November 16, 2016, I was 32 and I wrote:

“Ten years, he said, chewing and laughing. He is going to write something in ten years. Seems a long way off, Haines said, thoughtfully lifting his spoon. Still, I shouldn’t wonder if he did after all.”

Nearly five years have passed since then. I am 37 now and working on my book about my road to my Ithaca, the Sea Library. Since January I have written drafts and this week I started to work on my proposal. I must be honest, I am so very excited and grateful. I believe in my book.

I look at that note with a quote and think, I still have time. Let’s see where I’ll be on November 16, 2026. Will I have my book published? What joys will have the Sea Library experienced? It’s a journey I couldn’t even imagine when I was 30 and when with a broken compass I jumped out of a fast train and walked home. It hasn’t been an easy road, but I have loved nearly every day of it and continue to.

It was inspiring to interview Hannah Stowe, a young marine ecologist, sailor, artist and writer for When I Grow Up series. She tells about her journey towards discovering, where her soul belongs and thrives. Her mum, artist Jackie Morris, called her a female version of Odysseus when she sailed the Baltic Sea this summer.

Odysseus had to overcome many difficulties while sailing home. To get through a narrow strait between two sea monsters was one of the challenges. He sailed between Scylla and Charybdis in the Book 12 of Homer’s The Odyssey. In the 1980s a writer and adventurer Tim Severin searched for Scylla and Charybdis in the Mediterranean Sea. While James Joyce put them in the Library and they became symbols for Metaphysics un Reality. Can you sail through safely?

In Latvian children’s book Ocean and Desert both sea monsters have turned into Humboldt squids who live deep and glow in the dark. They are friendly to some and hunt together. There’s a beautiful moral in Ocean and Desert. Little penguin comes from the ocean and wants to live in the desert, while little lama wants to leave the desert and live in the ocean. But through the book both realize that it is not a good idea. They wouldn’t survive out there in a place where they do not belong, so they return home, where there’s so much yet to discover, explore and see.

But enough with the sea monsters. They started to lurk in every corner of the Sea Library. I know it is just a coincidence, but sometimes books can be dangerous. On a Friday afternoon I returned home from Riga, went inside the Sea Library and noticed, there’s something wrong with our fish tank. The aquarium heater had suddenly broken after many decades of working fine and all our fish had died in a hot water. I was devestated! And so very sad! I still am shocked… While I picked their bodies out of the water, I side-glanced a copy of The Odyssey on the Sea Library’s coffee table.

A dream last night came as a soothing balm. I saw crystal clear waves in the Baltic Sea and people swimming in them, laughing, and diving after hidden gems. They kept returning with the most beautiful stones and pebbles glowing in sun and put them in sand.

So, I’ll ask again, what is your journey home?

Yours,
Anna

***

Mīļais draugs,

Kāds ir Tavs ceļš mājās? Šonedēļ domāju par savējo.

Grieķu varonis Odisejs desmit gadus burāja uz savu dzimto Itaku. Pa ceļam viņam bija jāpārvar daudzas grūtības, ieskaitot kuģošanu cauri Skillai un Haribdai, cilvēkēdājai un kuģēdājai: viena mīt klints alā, otra ir jūras atvars. Nolēmu abas nešķīstenes uzmeklēt Jūras bibliotēkas grāmatās. Lasītais man lika aizdomāties par dzīves ceļojumiem un izaicinājumiem.

Man bija trīsdesmit, kad nolēmu krasi mainīt uzņemto kursu. Man nebija ne jausmas, ko tieši vēlos darīt, bet zināju virzienu – mājas. Mums jau pāris gadus bija sava māja uz pussalas starp upi un jūru, bet tikai tajā brīdī sāku ta pa īstam un no visas sirds te dzīvot. Tas, ka esi atradis mājas, nenozīmē tikai jumtu virs galvas, kaut arī tas nenoliedzami ir svarīgi. Mājas ir arī vieta, kur var pilnveidoties Tava radošā dvēsele. Tā ir vieta, kur Tu iederies, kur jūties kā mājās it visās nozīmēs.

Savā iekšējā jūrasbraucienā pretim Itakai devos 30 gadu vecumā. Jau drīz (pēc aptuveni gada) man piebiedrojās Homērs jeb drīzāk – es sekoju viņam. Sāku lasīt par jūru. Homēra eposi bija pirmās no grāmatām par jūru, kuras paņēmu no vecmāmiņas plauktiem. Kad pabeidzu “Iliādu” un “Odiseju”, sāku prātot, ko lasīt tālāk? Varēju doties hronoloģiski un lasīt vēl citus sengrieķu autorus, bet grāmatām bija citi plāni.

Sāku lasīt Džeimsa Džoisa “Ulisu”, kas balstīts Homēra “Odisejā”. Pavadīju vairāk nekā gadu to lasot, izbaudot, tajā pazūdot un paralēli atklājot virkni citu grāmatu par “Ulisa” tapšanu. Tostarp The Most Dangerous Book, ko sarakstījis Kevins Birminghems. Es iemīlējos tālaika Parīzē un drīz Džoiss mani iepazīstināja ar Silviju Bīču, kura 1919. gadā Parīzē atvēra grāmatnīcu Shakespeare & Company. Stūmu ratus ar grāmatu rokā, kad izlasīju rindiņu no Bīčas vēstulēm: “Man būs grāmatnīca. Būs!” Es apstājos. Pārstāju stumt ratus. Pārstāju lasīt. Piedzīvoju tādu kā epifāniju. Man ir jāturpina kolekcionēt jūras grāmatas! Viena lieta veda pie nākamās, un 2018. gadā es atvēru Jūras bibliotēku. Zem mūsu mājas jumta. Tās kļuva par mana radošā gara mājām.

Ir viens citāts no Džoisa “Ulisa”, kuru ar parasto zīmuli uzrakstīju uz balta audekla. Jā, kā mākslinieku meita, kas raksta, es mēdzu atstāt sev svarīgas zīmītes tieši uz audekla… Tas bija 2016. gada 16. novembris. Man bija 32 gadi un es pierakstīju šo:

Kopš tās dienas ir pagājuši jau gandrīz pieci gadi. Man ir 37 un es strādāju pie savas grāmatas par manu ceļu uz Itaku jeb Jūras bibliotēku. Kopš janvāra esmu pabeigusi vairākus grāmatas uzmetumus un šonedēļ sāku strādāt pie pieteikuma izdevniecībām. Teikšu godīgi, esmu ļoti priecīga, ticības, pateicības un sajūsmas pilna. Es ticu savai grāmatai.

Skatos uz to zīmīti ar citātu un smaidot domāju, man vēl ir laiks! Redzēsim, kur būšu 2026. gada 16. novembrī. Vai mana grāmata būs publicēta? Kādus priekus būs piedzīvojusi Jūras bibliotēka? Tas jau līdz šim ir bijis ceļojums, kuru 30 gadu vecumā nemaz nevarēju paredzēt. Todien, kad ar salauztu kompasu izlēcu no straujā vilciena un devos kājām mājās. Tas nav bijis pārāk viegls ceļš, bet esmu mīlējusi teju katru tā dienu un turpinu!

Bija iedvesmojoši intervēt Hannu Stouvu, jauno jūras ekologu, jūrnieci, mākslinieci un rakstnieci sarunu sērijai “Kad izaugšu”. Viņa stāsta par savu ceļu, kā atklāja, kur viņas radošais gars iederas un var pilveidoties. Hannas mamma Džekija Morisa nesen nodēvēja savu meitu par Odiseja sieviešu versiju, kad viņa šovasar drosmīgi burāja Baltijas jūras ūdeņos.

Odisejam mājupceļā bija jāpārvar daudzas grūtības. Izburāt cauri bīstamam šaurumam starp divām jūras briesmonēm bija viens no pārbaudījumiem. Cauri Skillai un Haribdai viņš kuģoja Homēra “Odisejas” 12. grāmatā. 20. gadsimta 80. gados rakstnieks un piedzīvojumu meklētājs Tims Severīns centās uzmeklēt Skillu un Haribdu Vidusjūrā. Tikmēr Džeims Džoiss viņas ielika pilsētas bibliotēkā, un tās kļuva par metafizikas un realitātes simboliem. Vai spēsi izkulties cauri sveikā?

Bērnu grāmatā “Okeāns un tuksnesis” Inese Paklone abas briesmones pārvērš Humbolta kalmāros, kuri dzīvos dziļi jūrā un tumsā daiļi spīd. Tās ir visai draudzīgas un medī kopā. Stāstam “Okeāns un tuksnesis” ir brīnīšķīga morāle. Mazais pingvīns nāk no okeāna, bet vēlas dzīvot tuksnesī. Mazā lama vēlas tuksnesi pamest un pārcelties uz dzīvi okeānā. Grāmatas gaidā abi dzīvnieki saprot, ka tā nav pārāk laba doma. Vietā, kur tie neiederas, viņi neidzīvotu, tālab atgriežas mājās, kur ir vēl tik daudz kā neatklāta, neizpētīta un nepamanīta.

Bet pietiks par jūras briesmoņiem. Tie jau sāka lūrēt no visiem Jūras bibliotēkas kaktiem. Zinu, ka tā ir tikai sakritība, tomēr reizēm grāmatas var būt bīstamas. Piektdienas pēcpusdienā pārbraucu no Rīgas, iegāju Jūras bibliotēkā un pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu akvāriju. Siltuma regulators bija pēkšņi salūzis un pēc vairākām dekādēm nevainojama darba bija gandrīz uzvārījis akvārija ūdeni. Tādā karstumā visas zivis bija nobeigušās. Es biju satriekta! Un skumja. Joprojām grūti to aptvert. Kad makšķerēju laukā beigtās zivis, ar acu kaktiņu aizdomīgi skatījos uz “Odiseju”, kas gulēja turpat uz Jūras bibliotēkas galdiņa…

Šorīt agri no rīta redzēju sapni, kas nāca kā mierinošs balzams. Redzēju kristāldzidrus Baltijas jūras vilņus, kuros peldējās cilvēki. Viņi smējās un nira skaidrajā ūdenī, meklējot dārgumus. Viens pēc otra tie izpeldēja krastā un pludmales smiltīs rindoja pasakaini skaistus akmeņus, kas saulē mirdzēja krāsaini.

Jautāšu vēlreiz: kāds ir Tavs ceļš mājās?

Anna

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s